Linarda Zolneroviča dzejoļu krājums "zius" 1994. gadā saņēma Klāva Elsberga prēmiju literatūrā, kuru tobrīd piešķīra nevis jau par izdotu debijas grāmatu, bet gan par tās manuskriptu. Šajā nelielajā grāmatiņā vienkopus satilpinās gan autora ietekmes no franču un amerikāņu XX gs. poēzijas - vismaz tā tas ir raidījuma veidotāju skatījumā - gan oriģināla, konkrētai tradīcijai nepiesaistīta pieeja stāstījuma formai un saturam. Nereti dažādo izmēru un izkārtojumu dzejoļos pavīd Dieva vārds un citi reliģiski motīvi, bet par šo krājumu vairāk un padziļinātāk klausieties raidījumā Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru Toma un Svena sarunā.

#cienījamielasītāji #LV100

- Lasītāji gan noteikti par Linardu Zolneroviču neko sevišķi daudz nebūs dzirdējuši, jo šis ir viņa debijas krājums un arī vienīgā izdotā dzejas grāmata, taču šī grāmata ir bijusi ļoti veiksmīga, jo tā ir ieguvusi Klāva Elsberga prēmiju.

- Jautājums, kas notiek ar cilvēku, kurš vienā brīdī ir sācis rakstīt dzeju un pēkšņi pārstājis būt cilvēks, kurš raksta dzeju. Kad runāji ar Linardu un jautāji, kāpēc vairs neraksta, ko viņš tev atbildēja?

- Viņš atbildēja, ka visu, kas bija rakstāms, viņš ir paspējis uzrakstīt tajā dzīves periodā.

- Es ar Linardu iepazinos mistiskā vietā, kuru sauca par Puškina ielu. Puškina iela bija vieta, kurā bija māksla, literatūra, performances, mīlestība tam visam, protams, klāt. Vīna upes ķīseļa krastos. Un Linards Zolnerovičs bija šīs Puškina ielas patrons, tamadā, imperators… kā mēs to vēl varētu nosaukt…

- mājastēvs,

- jā, Mozus, kurš stāv ne Nāves jūras krastā, bet vīna jūras krastā, un šķir to uz pusēm.

- Es gan nevienā no Puškina ielas pasākumiem neesmu dzirdējis, kā Linards pats lasa savu dzeju.

- Iespējams, tas bija divtūkstošo gadu vidus, kad mēs pa to Puškina ielu dauzījāmies, ņemot vērā, ka 1994. gadā viņa grāmata bija iznākusi…

- Acīm redzot, tad viņš jau savu dzejnieka tēlu bija nolicis skapī, aizslēdzis durvis un par atslēdziņu īpaši nesatraucās.

 

No Linarda Zolneroviča dzeja krājuma „zius”:

 

Mana mazā māsa šorīt nāca pa aleju pretī,

Un viņas seja bija ūdens, kurā viļņojās milzīgas ūdensrozes,

Un kalmēs čukstēja: Šonakt tu pieņēmi sakramentu zem tumšajiem kastaņu pīlāriem,

Šonakt tu kodi auglī, kas atdala bišu pļavas no tavas šodienas,

Kad tu iemantoji zīmi mūžīgam nomodam.

 

Mana mazā māsa slīdēja kā zalktis raibajās zaru ēnās uz takas,

Un viņas skatiens manī modināja stāstu par jaunavu Mariju,

Kas Amazones džungļos dzīvo starp liānām

Un rotājas ar orhidejām savam vienīgajam dievam.

Ūdeņu iesvētība un auglības spīvums pieņemas spēkā, viņam tuvojoties,

Un viņas sirds bija pilnmēness.

 

Mana mazā māsa! – es saucu, grimdams viņas geomantajā spēkā,

Un viņa smaidīja, un lapotne smējās,

Pieņemdama šo nepiederīgo un atbrīvoto,

Un baznīca sagruva zem sava torņa smaguma.