Eiropā valda paruna – ja jūs esat tik daudz klausījušies Stefanu Grapelli, ka viņš sāk apnikt, kaut gan – kā var apnikt Grapelli – tad vienīgā izeja, ja tiešām vēl iet pie sirds džeza vijole, ir klausīties dāņu vijolnieku Svenu  Asmusenu.

Šodien, runājot par galvenajām nākotnes tendencēm, nopietni zinātnieki apgalvo, ka, ņemot vērā medicīnas attīstību un tās ietekmi uz vidējo cilvēka mūža ilgumu, var ar pārliecību teikt, ka tie, kas pašlaik jaunāki par 40 gadiem, var nodzīvot līdz 130 gadiem un vairāk.

Asmusena gadījumā nav jāpiesauc kādi tur zinātnes brīnumi, jo viņš ar pārliecību iesoļojis otrajā gadu simtā. Svena Asmusena dzimšanas datums ir 1916. gada 28. februāris, tātad viņš ir, iespējams, vienīgais dzīvais mūziķis, kas spēlējis kopā ar Fetsu Volleru, Džango Reinhardu, Stefanu Grapelli un Djuku Elingtonu.

Svens Asmusens piedzima Kopenhāgenā graudu tirgotāja ģimenē un bija jaunākais starp četriem brāļiem. Mūzika tika turēta godā un Svens sāka apgūt vijoļspēli septiņu gadu vecumā. Pie tam viņš uzrādīja arī teicamas spējas zīmēšanā, veidošanā un pat futbolā.

Kāds profesors, kuram tika atrādītas zēna rokas, tā teikt, lai zīlētu nākotni, paziņoja, ka ar šādām rokām var iznākt vai nu lielisks bokseris, vai vijolnieks. Izklausās it kā nesavienojamas lietas, bet, ja atceramies, tad vēl viens no pirmajiem džeza vijoļspēles meistariem – amerikāņu mūziķis Stafs Smits arī pie izdevības mīlēja izvicināt rokas. To viņam ierādīja tēvs, kas tiešām bija reizē vijolnieks un bokseris.

1933. gadā Kopenhāgenā septiņus koncertus sniedza Luiss Armstrongs. Asmusens neizlaida nevienu. Toties, ka džezu var spēlēt arī uz vijoles, tas viņam nemaz nenāca prātā, līdz viņš nejauši izdzirdēja kādu vietējo vijolnieku spēlējam ko nedzirdētu. Drīz vien izrādījās, ka šis vijolnieks tikai mēģina atdarināt vēl vienu slavenu džeza vijoļspēles pionieri – Džo Venuti. Drīz arī Venuti pats personīgi koncertēja Kopenhāgenā, un Svenam pat izdevās ar viņu tikties. Tas jau bija kaut kas…