Es neesmu misionārs, un es arī nevaru valkāt bruņas. Man vienkārši jābūt tādam, kāds nu esmu.

Tā par sevi un savām dziesmām reiz tēlaini izteicās amerikāņu dziesminieks Džims Kroči.

1964. gada vasarā folkmūzikas bums Amerikas Savienotajās valstīs bija sasniedzis kulmināciju. Džoanas Baezas un ansambļa „Peter, Paul and Mary” dziesmas atradās aptauju sarakstu augšgalā. Ņūportas folkfestivāls skaitījās viens no nozīmīgākajiem notikumiem visas valsts mūzikas dzīvē. Bobs Dilans taisījās ņemt rokās elektrisko ģitāru un bija pierādījis, ka, lai tevi uztvertu nopietni kā folkmūziķi, nemaz nav jādzied tradicionālās dziesmas. Kā sēnes pēc lietus auga jaunā folkmūziķu saime. Starp viņiem parādījās arī Džima Kroči vārds, kas jau toreiz uzstājās uz lielajām skatuvēm, bet līdz īstai atzinībai viņam bija jāgaida vēl gandrīz desmit gadi.