Pagājušā gadsimta 70. gadu sākums. Pink Floidi nupat, nupat laiduši klajā „Mēness tumšo pusi”, un tikai vēl domā par nākamajiem hrestomātiskajiem opusiem. Tikmēr Londonas pievārtē – Brikstonā – kāda koncerta laikā satikās bariņš jauniešu, kurus vienoja kāda kopīga īpašība – nevienam dzimtās saknes nebija meklējamas vecajā, labajā Anglijā. Toties viņiem patika muzicēt un padomā bija ritmi, kas krasi atšķīrās no intelektuāliem eksperimentiem. Galvenais taču ir jautri pavadīt laiku, tātad mūsu mūzika būs tāda, kur kājas pašas cilāsies dejas taktī.

1974. gadā viņi vēl skaitījās amatieri un muzicēja tikai pašu priekam. Ceļš līdz Anglijai bija tikpat raibs kā jauniešu etniskā piederība. Gana, Kirasao, Britu Gajāna, Jamaika – gluži vai ģeogrāfijas mācību grāmata.

 Sākumā viņi bija septiņi – brāļi Gregs un Morgans Perinjē, attiecīgi ģitāra un basa ģitāra. Divi vīri pie taustiņiem – Horācijs MakKojs un Džerijs Viljamss. Un vēl Ēriks Kingslijs pie sitamajiem instrumentiem. Kas vispirms piesaistīja uzmanību, tās bija divas kolorītas dziedātājas – Lindela Leslija, kura bija pazīstama arī ar vārdu Leslija Džonsone un Prešes Vilsone.

 Sākumā par ansambļa nosaukumu tika izvēlēts vārdu salikums angļu valodā - „Silent Eruption”. Latviski tas būtu – „Klusais vai nemanāmais, teiksim vulkāna izvirdums”. Tā kā ansambļa uzstāšanos par klusu un nemanāmu diez vai varētu uzskatīt, tad pavisam drīz tika nolemts palikt pie vienkārši „Izvirduma” – „Eruption”.

Pirmais panākumiem vainagotais izvirdums notika jau 1975. gadā, kad ansamblis uzvarēja skaņu ierakstu giganta RCA rīkotajā soul mūzikas jauno talantu konkursā.