“Visu savu garo mūžu bijis ārkārtīgi darbīgs, rūpīgs, pamatīgs savās aktivitātēs, jo bijis ne tikai bibliotēkas cilvēks, bet “grāmatniecības pilna cikla cilvēks” - tulkotājs, atsevišķās izdevniecībās literārais konsultants, kā redaktors bibliogrāfs,” atzīst Viesturs Zanders, stāstot par Kārli Egli.

“Tas viņam ļāvis dienasgrāmatas piezīmēs ne fiksēt pārdomas un vērojumus, bet tam ir dziļāka perspektīva. Tādi grāmatnieki ir reti izņēmumu, to var attiecināt uz Jāni Misiņu. Tā bija laimes loze, ka Kārlim Eglem pēc 1925. gada tiek uzticēta Misiņa bibliotēkas pārziņa amats. Godam to nesa līdz 1952. gadam, kad savas nacionālās pārliecības dēļ no šī amata tika izēsts,” turpina Viesturs Zanders.

Kārlis Egle (1887-1974) - bibliogrāfs, literatūrvēsturnieks, tulkotājs un Misiņa bibliotēkas ilggadējs vadītājs, kuru 1952. gadā no šī amata atceļ. Viens no atbrīvošanas iemesliem – Misiņa bibliotēkas fondu nepietiekama attīrīšana no kaitīgas literatūras. Par “kluso varoni” Kārli Egli, kuram šis ir 130. dzimšanas dienas gads Kultūras Rondo saruna ar Misiņa bibliotēkas darbiniecēm Guntu Jaunmuktāni un Ingunu Milgrāvi un Latvijas Universitātes profesoru Viesturu Zanderu.

Pirms sarunas par Kārli Egli Kultūras Rondo rīcībā ir divas miniatūrgrāmatiņas – Kārļa Egles “Manas atziņas” un Valdemāra Ancīša “Bagāti gadi”. Un vēl daži žurnāla “Karogs” numuri, kuros jubilejas raksti par Kārli Egli. Raidījuma veidotājas Ingvildas Strautmanes atmiņu failos vārds – Kārlis Egle – saistās ar Šekspīra Kopotajiem rakstiem, kur viņš ir sakārtotājs un tulkotājs.

Latvijas Radio arhīvā, protams, viņa vārds daudz parādās pie tulkojumiem – Vailds, Kiplings, Tagore un jau minētais Šekspīrs. Viņa paša balss maz – 60. gados atmiņas par Jāni Misiņu, kurš viņu izvēlas par sekotāju Misiņa bibliotēkas vadībā. Un par pašu bibliotēku. Pēc visa, ko stāsta tagadējā bibliotēkas vadītāja Gunta Jaunmuktāne un Viesturs Zanders par to, ar kādām metodēm vara atbrīvojās no Kārļa Egles 1952. gadā, dīvaini ir klausīties paša Kārļa Egles radio stāstīto, taču jāatceras 60. gadu radio stilistika, iekšējā un ārējā cenzūra, kas lika kā jautājumus, tā atbildes lasīt...

Vispirms iespēja ieskatīties Kārlim Eglem veltītajā izstādē “Reminiscences”. Tās veidotāja Inguna Mīlgrāve izstādi iekārtojusi, ļaujot sevi vest Kārļa Egles dienasgrāmatai „Dienu piezīmes”. Tās pieejamas arī elektroniski. Raidījumā dažas no tām lasa Zigfrīds Muktupāvels. 

Kārlis Egle bija Misiņa bibliotēkas pārzinis no 1925. gada līdz 1952. gadam

"Kāpēc Jānis Misiņš šim amatam izvēlējās tieši Kārli Egli? Pirmkārtām, viņi novadnieki, lai arī šajā laikā nebija pazīstami. Kārlis Egle vadīja grāmatu izdevēja Oskara Jēpes bibliotēku Rīgā, sev apkārt pulcināja tā laika ievērojamākos rakstniekus, māksliniekus, bija izveidojis tādu kā klubiņu," analizē Gunta Jaunmuktāne. “Kārlis Egle jau agrāk sūtīja Jānim Misiņam vēstules un jautāja, kā veicas ar bibliotēku, vai nav vajadzīga palīdzība. Arī strādājot Rīgā, bieži gāja pie Jāņa Misiņa, nesa viņam retākus izdevumus, rokrakstus, kurus bija izdevies iegūt. 

Vajadzēja cilvēku, kurš mīl un ciena grāmatu, rokrakstus, kuru bija iemīļojuši pārējie rakstnieki un dzejnieki. Kārlis Egle bija ļoti izpalīdzīgs un sniedza palīdzību un nepieciešamos padomus. Šajā ziņā viņa un Jāņa Misiņa mērķi saskanēja, un tāpēc Jānis Misiņš redzēja Kārli Egli kā sava darba turpinātāju."

1952. gadā Kārli Egli atbrīvoja no Misiņa bibliotēkas vadītāja amata

“Iemesli dažādi, viens no tiem, ka 1946. gadā Misiņa bibliotēku pievienoja Zinātņu akadēmijai un tā kļūst par Zinātņu akadēmijas Jāņa Misiņa bibliotēku. Tajā laikā Fundamentālās bibliotēkas direktors Arturs Eglītis gribēja Misiņa bibliotēku pievienot tai.

Kārlis Egle cīnījās, lai tā nebūtu, un ļoti pārdzīvoja, ka 1954. gadā tomēr Misiņa bibliotēku apvienoja ar Fundamentālo bibliotēku. Uzskatīja, ka nodevis Misiņu un sev uzticēto pienākumu saglabāt Misiņa bibliotēku.

Radās dažādas domstarpības. Bija provokatīvi gājieni no Zinātņu akadēmijas puses izspēlēti. Viņa kabinetā kādā atvilktnē “nejauši” tika atrasti sociāldemokrātu vēlēšanu plakāti un A. Gulbja izdevniecības katalogi. 1952. gada vasarā Kārlis Egle saņēma Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidenta rājienu par fondu nepietiekamu attīrīšanu no kaitīgas literatūras. Pēc tam viņš uzdeva saviem darbiniekiem attīrīt fondus no nepieļaujamās literatūras un jūlijā, kamēr bibliotēka bija slēgta, notika pārkārtošanās. Tika izveidotas divas lasītavas – zinātniskā un vispārīgā, pie sienām parādījās ļeņinisma klasiķu bildes. Tas neko nelīdzēja un Kārli Egli no darba atbrīvoja,” stāsta Gunta Jaunmuktāne.

“Kā nacionāli domājošs kultūras darbinieks, kā Misiņa bibliotēkas pārzinis, viņš bija pilnīgi nepieņemams. Viņa izēšana gan no Latvijas Valsts Universitātes, gan bibliotēkas ir kultūras genocīda reāla ilustrācija,” norāda Viesturs Zanders. “Universitātē tika iesūtīti ziņotāji, kas sekoja, kā atbilst programmas partijas uzstādījumiem, likumsakarīgi, ka Arturs Eglīte, Krievijā izdzīvojis latvietis, nerimās arī tad, kad Kārlis Egle universitātē tika atbrīvots no katedras vadītāja amata. 

Eglīte vēstulē Partijas skolas direktoram Kārlim Pugo nodēvēja Kārli Egli par Latvijas bibliotēku žņaudzēju, Eglītem viņš bija “visu kungu kalps, sistemātisks padomju valsts apzadzējs, kura atrašanās universitātē ir īsts brīnums no politiskā, ideoloģiskā un arodnieciskā viedokļa”.

Nav brīnums ka atstādināts. Par viņa pēcteci neviļus kļuva Universitātes Marksisma-ļeņinisma katedras kabineta vadītāja Marta Peizuma, Kārļa Pugo sieva."

Viesturs Zanders stāsta, ka Jāni Misiņu un Kārli Egli tuvināja arī žurnāls “Latvju Grāmata”, ko Kārlis Egle izdeva kopā ar brāli Rūdolfu. Savukārt Gunta Jaunmuktāne atklāj, ka kopā ar Jānis Misiņu grāmatu krājumu saglabāt un neļaut izvest to uz Vāciju Kārlim Eglem jau izdevies 1944. gada beigās. Vērtīgākos krājumus un rokrakstus ieslēdza seifā.

Kārlis Egle īpaši bibliotēkā pievērsies Rokrakstu fonda sakārtošanai un izveidošanai, balstoties uz zinātniskiem pamatiem.

“Ikviens rakstnieka rokraksts, ikviena rakstnieka rakstu zīmīte ir dokuments, tāpēc tas jāpievāc, bibliotekāriem rūpīgi jāapstrādā un jānoglabā. Bet rokraksts nav tikai dokumenti vien. Tie ir vēl kas vairāk. Ar savu saturu, ar šī satura veidošanās par rakstniecības, mākslas darbu, tie ir rakstnieka radīšanas procesa, radīšanas gara liecinieki,” tā Kārlis Egle rakstījis savās piezīmēs 1941. gadā.

Viņš aicināja rakstniekus, dzejniekus, māksliniekus, arī zinātniekus nodot bibliotēkai savus rokrakstus, manuskriptus, fotogrāfijas, pateicoties tam Misiņa bibliotēkā ir liels rokrakstu krājums.