Vai teksts mums palīdz labāk saprast pasauli un arī sevi? Raidījumā Kultūras Rondo lasām literāros tekstus jaunajā ierakstu sērijā „Dzejnieks. Rakstnieks. Lasītājs”. Centrālais tēls ir izvēlēts Dzejnieks - Ruta Štelmahere, Juris Kronbergs, Ronalds Briedis, Māris Salējs un Edvīns Raups. Viņu dzejas krājumi ir izvirzīti Literatūras gada balvai. Šīs dienas stāsts par dzejnieku Ronaldu Briedi. Viņa grāmata "Zāles pret nemirstību” nominēta literatūras balvai kategorijā "Labākais dzejas darbs".

“Krājums ir zināmā mērā mans ceļojums Austrumu kultūras pasaulē – zīmēs, valodā iespaidos. Krājums sākās no mēģinājumu atbrīvoties no sajūtas, ko bija radījusi mūsu, Rietumu pasaules, eiropocentriskā pieeja. Sapratu, ka ir kāda liela pasaules daļa, kurā es slikti orientējos. Jūtos kā mazs bērns bērnudārzā, kuram viss ir pārsteigums. Tāpēc sāku interesēties par šo pasauli. Teksti ir radušies ceļa gaitā,” atklāj Ronalds Briedis.

 

Prozā balvai nominēti četri darbi: Paula Bankovska "Trakie veči", Gundegas Repšes "Bogene", Laimas Kotas "Istaba" un Janas Egles "Gaismā". Krista Anna Belševica izvēlējas Laimas Kotas romānu “Istaba”.

“Kota ir viena no autorēm, kuru lasu zinātniski pētnieciskiem mērķiem, bet arī lai izklaidētos, es viņu patērēju, ne tikai pētu,” bilst Krista Anna Belševica. "(..) Kotas grāmatu lasot, domāju, ka viņa asociējas ar vectēvu Ziemassvētku vakariņās, kurš mazliet ironiskā un mazliet saraustītā, nepieturoties pie stingra naratīva, stāsta mazbērniem pastāstiņus, kā tajā laikā, šajā gadījumā “perestroikas” laikā bija. Tas man likās interesanti un baudāmi. Grāmata rakstīta, lai cilvēki iejustos konkrētā laika periodā."

Literatūras skolotāja Lita Silova norāda, ka nevēlas izcelt vienu konkrētu darbu un viņai nav vienas favorītes. “Man šķiet, ka atrodama tēma latviešu prozā ir liela un skaista daudzveidība. Uz vienu un to pašu var paskatīties dažādi,” bilst Lita Silova.

Lita Silova izvēlējusies atšķirīgas un tajā pašā līdzīgas grāmatas - Gundegas Repšes “Bogene” un Paula Bankovska “Trakie veči”. "No vienas puses tas ir kaut kas sāpīgs un skaudrs, no otras puses – ar ironiju, vīpsnu, smaidu, šķietami vieglākā formātā. (..) Interesantā sastatījuma vieta, ka var un vajag runāt dzīvē par kaut ko sāpīgu un nopietnu, jo šī izrunāšana atvieglo un saliek punktus un akcentus dzīvē, par kuru stāstu grāmatā vai. Atvieglo arī draiskā attieksme. Tie ir dažādi ceļi, kā vajag runāt. Ja latviešu prozā ir skaistā daudzveidība, viss ir kārtībā," norāda Lita Silova.