17. februārī uzzināsim, kurš iegūs Purvīša balvu 2017. Balva, ko piešķir, novērtējot izcilu sasniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā. Februāri Kultūras Rondo iepazīstina ar balvas kandidātiem, šodien stāsts par mākslinieci Andu Lāci.

2016.gada 10. jūnijā pulksten 11 vakarā laukumā pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas norisinājās Andas Lāces performance „Atindēšana” izstādes „Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība” ietvaros. Atindēšanas ierīces demonstrējums, kurā no mākslinieces kā strūklakas tecēja netīrs ūdens... Darbs balstīts mītā par kaķa spējām dziedināt, slikto uzņemot sevī. Atindēšanas ierīce indi izvada, bet neiznīcina. Indes savākšanai nepieciešami izpalīdzīgi „sūkļi”. Performence tapa sadarbībā ar komponisti Eviju Skuķi un runātāju-dziedātāju grupu, vēsturnieku Gustavu Strengu, un tērpu mākslinieci Vitu Radziņu.

„Pats performaces brīdis kaut kā ziņā pazūd. Tā neesmu es tajā brīdi. Parasti pirms tam ir gara un nogurdinoša gatavošanā. Par performaci biju daudz domājusi. Kad strādāju pie kāda darba, es to redzu līdz sīkākajām detaļām. Tas jau vienkārši galvā pastāv. Kādā brīdi saprotu, ka pastāv ne tikai galvā, bet ir pa īstam. Tas ir neticams mirklis, kad izveidojas kopums, veselums,” performances norisi atminas Anda Lāce.

„Bija neparasti auksts varēja redzēt dvašu, man nebija tik auksti kā skatītājiem. Tērpu māksliniece Vita Radziņa bija par mani parūpējusies, viņa lika padomāt, ka būs auksts, lai par sevi parūpējos. Kaut kādā brīdī ļoti domājot par mākslu, par sevi aizmirstas parūpēties, labi, kā kāds atgādina,” turpina māksliniece.

Māksliniece atzīst, ka performance „Atindēšana” bijusi saudzīga arī pret viņu pašu. Tomēr pieļāva domu, ka rīkojot to pilsētā, atklātā laukumā, garāmgājēji to būtu varējuši ietekmēt, pamainīt, taču tā nenotika.

„Pats sākums bija video, pirms vairākiem gadiem nofilmēju, kā mani kaķi viens otru laiza. Tā mazgāšanas kustība bija tik līdzvērtīga, tāda pamīšus kustība. Īss gabaliņš, kas ik pa laikam atgriezās. Ir izstāde, kura ir tikai manā galvā, kura bija paredzēta Siguldā 2014. gadā, bet dažādu iemeslu dēļ tā nenotika. Bet naivā neiespējamā doma par balansu, līdzvērtīgumu palika,” atklāj Lāce.

„Tas bija viens no pamatakmentiņiem, kas veidoja performances „Atindēšana” domu. Ieguldīju videodarbu spēles laukuma dziļumā kā neiespējamo kodu, uz kuru varam tiekties, kas varētu pastāvēt kādos brīžos, kas varētu būt atbilde, bet īsti tas tā nekad nenotiek, vienmēr tie svaru kausi sasveras savādāk,” analizē māksliniece.

Vispirms Anda Lāce ir gleznotāja, glezniecību apguvusi Latvijas Mākslas akadēmijā. Grupu izstādēs piedalās kopš 2003.gada. Paralēli gleznošanai bijusi līdzautore un scenogrāfe vairākām Latvijas teātru mazbudžeta izrādēm. Meklē materiālus un izteiksmes formas, kas atrodas ārpus glezniecības tehnikas, izrādījusi  interesi par tēlniecību, ir instalāciju autore.

Purvīša balvas eksperte LNMM Krājuma darba vadītāja Daina Auziņa šajā reizē ir arī idejas autore performances nepieciešamību, jo veidojot Miervalža Poļa personālizstādi performance  viņai šķita būtiska sastāvdaļa.

„Anda Lāce ir viena no pamanāmākajām, kas izpaužas performaces jomā. (..)

Raksturīgi Andas performancēm, ka viņa par pamatu ņem ļoti personisku, bieži ķermenisku pieredzi, kaut kādā veidā abstrahē to, pārliek mākslas valodā un meklē piemērotākos tehniskos risinājumus. Andai performaces ir tehniski sarežģītas, sagatavošanās vajadzīga pamatīga.

Šajā ziņā apbrīnojama, it sevišķi pēdējā brīdī, kad jāpārslēdzas no tehniskas domāšanas pie performatīvās darbības. Pati Anda parādījās kā dzīva strūklaka performancē un tas bija pieskaņots konkrētai arhitektoniskai videi," skaidro Daina Auziņa.

Gan Daina Auziņa, gan māksliniece Anda Lāce atzīt, ka tas ir īpašs iepriecinošs notikums, ka Purvīša balvai izvirzīta performance. Turklāt šis ir pirmais gadījums, kad performatīvs mākslas darbs izvirzīts balvai.