Pie lasītājiem šovasar ceļu sākusi grieķu dzejnieka Konstantina Petru Kavafja „Dzeja”, kuru atdzejojis Dens Dimiņš un kurš pazīstams arī ar Mišela Velbeka romānu tulkojumiem. Dimiņš divreiz saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu – pēdējo par Džonatana Litela romāna “Labvēlīgās” tulkojumu no franču valodas. Šobrīd Dens Dimiņš ir iegriezies Rīgā un arī Kultūras Rondo studijā.

"Kavafja tulkojums latviski ir sens sapnis vai sena iecere," sarunā atklāj Dens Dimiņš.

„Viņš ir reformējis jaungrieķu dzejas, arī pasaules dzejas tradīciju. Vienkārši liels dzejnieks.

Man šķita, ka tas apkaunojoši, ka mums nav pieejas viņa dzejai, ja neskaita krikumus, kas iznāca padomju laikā un pirmajos neatkarības gados, kad kā studenti ar pasniedzējiem kopā mēģinājām atdzejot.

Tagad Kavafis nonācis līdz mums. Ceru, ka būs svarīgs arī Latvijā,” bilst Dens Dimiņš.

Dimiņš skaidro, ka viņš izvēlējies Kavafja dzeju kārtot tematiski. 20.gadsimta grieķu dižgara Konstantina Kavafja “Dzejas izlasi” izdevis apgāds „Neputns”. Dzejā savijas mītiskais, vēsturiskais, erotiskais, un arī Kavafja valoda nav viennozīmīga, tāpēc atdzejojums tapis daudzus gadus.

„Kavafja jaungrieķu valoda ir savs kosmoss. Tas, ka uzrakstām uz vāka, ka tulkots no jaungrieķu valodas, ir tāda konvencija, jo Kavafis izmanto Bizantijas laika valodu, izmanto sengrieķu citātus. Izmanto valodas sajaukumu – tautas valodu un akadēmisko valodu. Viņš neatkārtojamā mikslī visus šos slāņus sajaucis,” norāda Dimiņš.

„Kavafis ir veids, kā dzejnieks reflektē par pasauli. Tas ir moderns veids,” atzīst Dimiņš.

„Viņš neraksta tradicionālajās formās, ir metriskais zīmējums, bet neraksta ar fiksētām atskaņām, savā ziņā tuvojas brīvajam pantam, valoda organiski plūstoša, noslīpēts mākslās darbs, kur viss ieguļas savā vietā. Tulkojums nav viegls uzdevums."

Grāmatas ievadā Dimiņš rakstījis, ka mēģinājis imitēt ritmu, pantmēru, skaitīt zilbes, bet tas netuvojas oriģinālam.

„Jādomā par citiem veidoliem, kā atveidot smalkumu. Nevis verdziski kopējot zilbju skaitu un liekot atskaņas tur, kur ir grieķu valodā. Tā var sabojāt Kavafi,” uzskata Dimiņš.

Dimiņš tulko no franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru, holandiešu, vācu un albāņu valodas. Šobrīd kā tulkotājam svarīga ir albāņu valoda un viņš mācās turku valodu.

"Ne jau skaits būtiskākais, bet kāpēc un ko tulkojam," norāda Dimiņš.

"Šis pirmais lielākais mans dzejas tulkojums, kas saistās ar lielu iekšējo nedrošību, ar bailēm no tā, vai būšu pietiekami prasmīgs šī ģēnija pārlikšanā uz latviešu valodu."

Viena no valodām, no kuras tulko Dimiņš, ir islandiešu valoda. Viņa tulkotais Sjouna romāns “Skugabaldrs. Ēnu lapsa” bija nominēts Latvijas literatūras gada balvai 2018.

„Tāpat kā Kavafis, šī grāmatas bija pārsteidzoša. Atver grāmatu un nekas nav tā, ka varētu iedomāties. Un tā līdz pašām beigām,” atklāj Dimiņš.

Sjouna darbs ir radoši apstrādāta pasaka ar mūsdienīgu saturu. Viņš, rakstot par 19. gadsimta Islandi, izgaismo autsaiderus. Dimiņš bilst, ka Sjouna tulkošanai ir svarīgi kādu laiku pavadīt Islandē.

„Ir svarīgi saprast šīs vietas, ir svarīgi redzēt, no kurienes šī pasaka nāk, kādos citos kontekstos tā funkcionē. Svarīgi apzināties, kā šī pasaule ir būvēta. Ja esi staigājis pa ledāju un zini, kāds tur ir drēgnums, tās vietas par ledājiem iegūst citu skanējumu," vērtē Dimiņš.