“Diskotēka bija kulturāli izglītojošs pasākums, kur visiem bija labi. Ne tik vien mūzika, ir arī jāredz un jāsajūt, arī jāsaož – viss iespaids uz cilvēku, tam pāri feins, erudīts vakara vadītājs, kurš nav tikai dīdžējs. Tur jūtu atšķirību,” stāsta Viesturs Liepiņš.

“Kad to dibināju “Ventas dzirkstis", bija aktuāls jautājums par kvalitatīvu mūziku. Es vienmēr esmu bijis par labu mūziku. 70. gados man bija žēl to, kuri spēlēja dzīvo mūziku, bija repertuāra problēmas, instrumentu problēmas. Šobrīd jebkurš muzikants var mūziku pasniegt kvalitatīvi un informāciju var pasniegt bez problēmām, kā tas bija 80. gados. Šodienas diskotēkas ir cita vide, dīdžeju profesionālā apliecināšanās,” Turpina Viesturs Liepiņš.

Kāpēc Latvijā aizvadītā gadsimta pēdējā trešdaļā bija populāra diskotēku kustība un vai disko ēra bija īsa laika perioda izklaides veids, vai mūzikas žanrs, no kura ietekmējušās vairākas paaudzes, raidījumā Kultūras Rondo diskutē diskotēkas “Ventas dzirkstis” dibinātājs un vadītājs Viesturs Liepiņš, šīs pašas diskotēkas dīdžejs Uģis Kārkliņš, dīdžejs, kuru var saukt arī dakteri, Arvīds Mūrnieks.

“PSRS laikā bija disko klubiem organizatoru rokasgrāmata, kurā teikts, ka jānodarbojas ar padomju jaunatnes izglītošanu un propagandu,” stāsta Arvīds Mūrnieks. “Kad sāka darboties “Disko maratons” 1972. - 1973. gadā, mūsu laiks bija tas, kad diskotēka nebija tikai izklaide, mūzika, satikšanās, bučošanās... Bija liels informatīvs blāķis ar diapozitīviem, bija katram vakaram radīta konkrēta noskaņa, vide. Arī ar smaržām un dažkārt garšām. Varbūt salīdzinājums nav korekts, bet diskotēka jauniešiem tajā laikā līdzinājās ar sava veida baznīcu, kur viņš var atnākt no ikdienas, kur neko nedrīkst un nekas nav atļauts.

Tā bija sava veida izlaušanas pāri robežai, jo dīdžeji nesa to, kas politiski sākās vēlāk, sava veida brīvdomāšanu, mazliet visatļautību. Ko vispār nedrīkstēja. Tu nedrīkstēji būt pats.

To varēja arī nosaukt par audzināšanu. Dažkārt bija tematiskas diskotēkas, deju laikā bija piecu minūšu pauze, kur stāstīja par vienu grupu, cilvēks, kas noilgojies, viņš nezina, kas tas ir par dziedātāju, un pēkšņi viņš to redz. Tu viņu piesaisti, ievelc tajā mūzikā.”

Tā laika dīdžeja pieredzes pozitīvā puse – savstarpējā konkurence, prasme rakstīt scenārijus, prasme runāt, savaldīt salīdzinoši lielu ļaužu pūli. “Mani arī mācīja, kas jādara, ja tev met ar kaut ko, kas jādara, ja zālē kaujas desmit veči, kā psiholoģiski tikt ar publiku galā. Tālākā dzīvē tas noderēja,” atminas Arvīds Mūrnieks. Arī Uģis Kārkliņš atzīst, ka dīdžeja gados apgūtais ir bijusi laba mācība turpmākai dzīvei.

Protams, runājot par diskotēku kustību padomju gados, nevar neminēt Jura Lapinska vārdu. Viņu mēdz dēvēt par “ierakstu karali”un no viņa daudzi tā laika diskotēku vadītāji ieguva ierakstus, arī raidījuma viesi. Arvīds Mūrnieks gan atklāj, ka 80. gados, kad viņam sākušas pienākt plates ar Amerikas mūziku, viņš tās devis pārrakstīt Jurim Lapinskim.

Bet informācijas iegūšana par mūzikas aktualitātēm tā laika dīdžejiem saistās ar sēdēšanu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā jeb toreiz Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkā, pārlapojot izdevumus “Bildboard” un “Melodie Maker”. Viesturs Liepiņš arī atklāj, ka sadarbojies ar Latvijas Radio, jo latviešu mūzikas ierakstu iegūšana bijis tikpat sarežģīts un pat vēl sarežģītāks process, kā piekļuve ārzemju mūzikai.

“Šobrīd “Ventas dzirkstis” divas, trīs reizes gadā mēģina atjaunot to situāciju, kāda bija 20. gadsimtā, kad diskotēkas bija vajadzīgas un aktuālas,” stāsta Viesturs Liepiņš. “Pats galvenais radīt to vidi, attieksmi, savstarpējās cilvēku izjūtas, lai nebūtu tikai mūzikas atskaņošana, lai tā būtu satikšanās, arī atcerēšanās. Atzīmējot 40 gadu jubileju, bija doma citiem pasniegt diskotēku gaisotni. Diskotēka aktīvi beidza pastāvēt 2000. gadā. Atzīmējot 40 gadu jubileju, bija doma citiem pasniegt diskotēku gaisotni. (..) Jauniešiem labā sajūta, viņi var ieiet situācijā, kādā bija viņu vecāku pat vecvecāku laikā."