“Upīša īpatnība ir tāda, ka nevaram runāt par vienu Andreju Upīti. Viņš ir ļoti dažāds. Upīts 20. gadsimta sākumā, Upīts 20. un 30. gados, īpaši pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma, Upīts pēc 40. gada – tie ir dažādi autori, dažādi cilvēki, bet vienlaikus Upīts nekad nav zaudējis savu iekšējo kodolu. Politiskā pārliecība, pie kuras nonācis ap 1905. gada revolūciju, no tās viņš neatkāpās līdz mūža beigām. Vai mēs varam pārmest, ka cilvēks visu dzīvi sekojis tam, kam tic? Tas ir jautājums," sarunā raidījumā Kultūras Rondo norāda Arturs Skutelis.

Andreja Upīša dzimšanas dienas tuvošanās un izstāde „Divreiz rakstīta grāmata” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir būtiski iemesli, lai pārskatītu savus priekšstatus par rakstnieku Andreju Upīti.  No jauna iepazīt rakstnieku Andreju Upīti raidījumā Kultūras Rondo aicina Upīša pētnieki Arnis Koroševskis un Arturs Skutelis, stāstot, kādos apstākļos top romāna „Zaļā zeme” manuskripts; kādēļ tieši Otrā pasaules kara laikā rakstnieks nolemj pievērsties savam bērnības laikam – 19. gadsimta nogalei? Kas notiek ar latviešu literatūru 20. gadsimta 40. gados? Kādēļ romāns ir rakstīts divreiz? Un kāpēc romāns ir joprojām aktuāls mūsdienās?

„Sūnu ciema zēni” – ar revolucionāru Ulda Pūcīša iestudējumu Jaunatnes teātra pagalmā ar īstiem zirgiem un citiem dzīvniekiem; filma „Pie bagātās kundzes”, kuru Leonīds Leimanis uzņēma pēc Upīša darbu motīviem; „Sieviete” Nacionālajā teātrī, kuru iestudējusi Ināra Slucka; Daudzie radio iestudējumi, no kuriem, šķiet, jaunākais ir „Zelts”. Un teju bezgalīgais „Zaļās zemes” sākums…

Upīša pētnieki saka, ka tās ir interpretācijas. Vajadzētu lasīt tekstus. Bet „Zaļo zemi” – Upīša mūža darbu, kuru nācies rakstīt divreiz, izstādes veidotāji ņēmuši par pamatu, lai pastāstītu par Andreju Upīti. 

“Galvenais ir izstāstīt šo neparasto stāstu, kā romāns tapis, un tapis tas patiešām ir divas reizes,” tā par izstādi “Divreiz rakstīta grāmata” stāsta tās kurators Arnis Koroševskis. 

“Upīts pats teicis, ka nav nekas bijis grūtāk, kā iet pa vienreiz iestaigātu taku. Fabula, sižets pašos pamatos ir nemainīgs, pārējais veidojies atšķirīgi.”

“Būtiski bija atskatīties uz notikumu hronoloģiju, pie reizes graut kādus stereotipus, kas notiek ar latviešu literatūras procesu 40. gados, cik šie jautājumi ir sāpīgi un nepatīkami. Un kas tajā laikā notiek ar Andreju Upīti un viņa ģimeni,” turpina Arnis Koroševskis.

1941. gadā, ienākot vāciešiem, Upīša ģimeni kopā ar citiem padomju darbiniekiem evakuē uz Ksitiņinu, kur viņš pabeidz romānu “Zaļā zeme” un traģēdiju “Spartaks”. Starp citu Upīša “Spartaks” un Mārtiņa Zīverta “Vara” ir pēdējie divi darbi traģēdijas žanrā latviešu literatūrā.

Ksitiņinā Upīša ģimene dzīvo nelielā mājiņā, un izstādes stāsta centrā ir stāsts par ugunsgrēku, kas uzceļas, kad ģimene ir izgājusi ārpus mājiņas. “Pazaudēta tiek visa iedzīve, arī romāna manuskripts, jādomā, kā kara apstākļos dzīvot tālāk,” bilst Arnis Koroševskis un atklāj, ka izstādē aplūkojamā sudraba karotīte ir vienīgais priekšmets, ko ģimene atrod mājas krāsmatās. Pētniekiem savukārt karotītē iegravētais datums ļāvis noskaidrot Andreja Upīša un viņa sievas Olgas kāzu datumu – 1905. gada 12. jūnijs.

Manuskripts, kas redzams izstādē, ir īpatnēja formā. Bet saistās ar kara laika grūtajiem apstākļiem, kad nebija pieejams arī papīrs un rakstāmlietas. Sārtās loksnes atsūtījis Fricis Rokpelnis no Maskavas un uz tām top “Zaļas zemes” otrais variants. Andrejam Upītim viss jāpārrada no jauna.

“Darbu pie otrā varianta Upīts atsāk nedēļu pēc ugunsgrēka, pabeidz līdz nākamajai gadu mijai. Nepilna gada laikā top 700 lappušu biezais romāns,” stāsta Arnis Koroševskis.

Romāns “Zaļā zeme” ir vienīgais, kas izdots 1945. gadā latviešu literatūrā. Pēdējo reizi tāda situācija bija Pirmā pasaules kara laikā. “Zaļā zeme” ir arī pirmais latviešu romāns, kas saņem Staļina prēmiju - augstāko tā laika apbalvojumu.