Ir noslēdzies jaunā teātra festivāls „Homo Novus”, kas norisinājās no 1. līdz 9. septembrim. Šogad programmas caurviju motīvs bija balss, valoda un uztvere un par to liecina arī izrāžu nosaukumi “Dzirdi”, "Runā”, “Patētiskā. Par redzamo valodu” un citas.

Ieskatam raidījumā Kultūras Rondo skan ieraksti no festivāla izrādēm. Izrādes šogad bija ļoti dažādas, sešas no piedāvātajām izrādēm bija pirmizrādes - pašmāju autoru un arī starptautisku komandu veidotas. Viena no tām bija Toma Treiņa un Mārtiņa Zariņa izrāde “Koncerts augiem”. Tā notiks LU Botāniskajā dārzā, Palmu mājā. Uzrunātās skatītājas pēc izrādes atzīst, ka vairāk gaidījušas mūziku.

Šī gada festivāls “Homo Novus” ir īpaši paplašinājis robežas izpratnei par teātri ne tikai fiziskās telpas ziņā. Gandrīz vienmēr festivālā ir izrādes ar līdzdarbošanos, dažās pat jāmēro vairāki kilometri. Viena no izrādēm, kurā nācās būt visu laiku kustībā bija Kates Krolles izrāde “Patiesības svētnīca”.

Skatītāju rindās sastaptā Rīgas Porcelāna muzeja pārstāve Iliana Veinberga atzīst, ka no redzētā viņu sajūsminājusi Kristas un Reiņa Dzudzilo “Patētiskā”, jo neverbālā komunikācija kā tēma pašai vienmēr šķitusi interesanta. “Aizraujoši šķiet, ka personas, kuras zinu kā māksliniekus, parādās teātra vidē kā inscenējumu autori, kā izrāžu autori,” atzīst Iliana Veinberga

Jaunā režisore Māra Ripkinska atzīst, ka bijis interesanti iepazīt festivāla piedāvājumu, kurā viņa saskatījusi vairākas labas idejas, bet neteiktu, ka tās ir gatavas izrādes. Piemēram, “Aklais kino” pieredzes ziņā atstājis interesantu iespaidu. “Es laikam esmu klasiskais režisors, mani vairāk interesē klasiski darbi, neesmu gatava konceptuālam virzienam, tāpēc mani interesē, kādas idejas piedāvā. “Aklais kino” - tas bija interesants eksperiments, bet, kas jāizdara, lai pateiktu man kaut ko vairāk,” vērtē Māra Ripkinska.

Kritiķe Dita Jonīte atzīst, ka Jaunā teātra institūts, kas rīko “Homo Novus”, ir mūsu skolotājs, kas gadiem pie tā strādājis, ka ejam ārā no teātra mājām. ““Homo Novus” piedzīvot izrādi tradicionālā teātra mājā būtu ekstravaganti. Tas darītu aizdomīgu. Esam pieraduši pie tā, ka izrādes var notikt jebkur,” bilst Dita Jonīte. “(..) Man patika piedzīvot ciemošanos pie mākslinieka, kas notika Ģertrūdes ielas teātra virtuvē. Izrāde ir iespēja paskatīties uz sevi no malas, kā cits cilvēks mūs redz. Šādu pieredzi man vienmēr patīk piedzīvot. “Perfektais migrants” noteikti to piedāvāja.”

Agrāk festivālā “Homo Novus” bija vairāk lielu, teātra vidē zināmu vārdu, tagad šie vārdi un radošie kolektīvi, kas piedalās festivālā, ir mazāk plašam skatītāju lokam zināmi. Vairāk ir eksperimentu, kas ir interesanti teātra profesionāļiem un tie ir lieliski ideju avoti radošiem cilvēkiem. Var diskutēt, vai tas ir interesanti skatītājam, kas nav teātra profesionālis.