Jaunais Rīgas teātris šonedēļ uzmanību saistīja ar vairākiem ziņu virsrakstiem: JRT pārcelšanās uz Tabakas fabriku kavēsies; Alvim Hermanim – 51; JRT ir izrādes „par iepriecinošām  atlaidēm līdz sezonas beigām”.

Lai sajustu teātra ikdienu, darbdienas vakarā Laima Slava devās uz izrādi  „Lidojošā klusuma darbnīca”, kuras pirmizrāde notika pirms mēneša. Tā ir franču autora Žeralda   Sibleirasa luga „Papelēs šalko vējš”, kas Jaunajā Rīgas teātrī ieguvusi nosaukumu „Lidojošā klusuma darbnīca”. Režisora Ģirta Ēča iestudējums ir stāsts par trim kara veterāniem, kuri dzīvo pansionātā un ik dienas satiekas uz terases.

Atsauksmes par šo iestudējumu teātra mājas lapā ir kardināli atšķirīgas. Un arī tas ieintriģēja. No:

* Smalka, stilīga izrāde ar lielu optimisma devu. Par to, ka nevajag gausties un izsamist, ja dzīve piespēlē tādus apstākļus un vietu kā gribētos.

* Brīnišķīga izrāde, pārliecinoša smalkākajos smalkumos. Tieši tas, uz ko ceru - ka teātris pārņem un apbur tā, ka tu sajūties redzējis jaunu pasauli.

* Savam žanram izcils darbs..

Līdz:

*Žēl. 10 minūšu etīdi izstiepjot līdz 2,5 stundām sanāk čiks- vārgs Garās dzīves rimeiks. No menedžmenta viedokļa OK - kamerzāles izrāde iemānīta lielajā zālē un vienā vakarā naudas trīs reizes vairāk. Taču riskējat zaudēt skatītāju. Var inscenēt arī telefonu grāmatu, bet tad ir vajadzīgs cits piegājiens. Hermani, lūdzu atgriezies, citādi...

*Ļoti vāja izrāde, nesaprotu sajūsminātās atsauksmes. Bija tiiiik garlaicīgi, ka pēc pirmā cēliena bija jāiet projām un es nebiju tāds vienīgais.

*Man nepatika, garlaicīga....tiešām nesapratu, ko tik svarīgu ar šo izrādi ir gribēts pateikt skatītājam...tiešām nepatika!

Ierakstā par izrādi - gan skatītāju, gan aktieru domas un pārdzīvojumi.