No 7. oktobra līdz 19. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā būs skatāma laikmetīgās mākslas izstāde “Nosaukumam nav nozīmes”, kas reprezentē 32 Latvijas mākslinieku jaunus darbus.

Izstāde ir kā saturiska pieturvieta ceļā uz Laikmetīgās mākslas muzeju. Ko Latvijas laikmetīgajā mākslā fiksē izstādē redzamie darbi, Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar izstādes idejas autoriem - Līgu Marcinkeviču, Maiju Kurševu un Ojāru Pētersonu.

"Atšķirībā no kuratoru veidotām izstādēm ir vairāk procesa fiksējums, jo darbi rodas tagad, nav šķūnīti stāvējuši. No vienas puses radīti izstādei, bet arī nē – izstāde ir tos fiksējusi," atklāj Ojārs Pētersons.

“Īpašas idejas nav. Ir līdzīgi domājošu cilvēku plūsma izveidojusies daudz gadu garumā, ik pa laikam rodas sajūta, ka vismaz daļu visa vajag fiksēt. Tā arī darījām. Kā skrien cilvēki pāri klajumam naktī, un pēkšņi viņiem uzlaiž virsū gaismas staru un ierauga kaut kādus, no kurienes skrien, varbūt zina paši, bet kur skrien, varbūt nezina neviens. Svarīgi likās ko tādu parādīt, jo pasaulē mainījusies situācija mākslā un vispār. Svarīgi šo šaubu un neziņas mirkli parādīt sev un ieinteresētiem skatītājiem," tā Ojārs Pētersons.

Izstādē “Nosaukumam nav nozīmes” tiek parādīts 32 Latvijas mākslinieku veikums, pašreizējā darba procesa fiksācijas punkti. Viņus interesē tas, ko mākslā pasaka kolēģi un tas, kas notiek izstāžu vietās “LOW”, “kim?” vai “427”. Arī tas, kas ir aktuāls pasaules mākslas kopainā. Vairākiem autoriem ir ievērojama starptautisku izstāžu pieredze, bet citiem tāda noteikti būs.

“Skola, kopā pavadītais laiks iedod lielu kopības sajūtu. Dzīve Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā ir cieša un ģimeniska,” uzskata Maija Kurševa. “Mēs runājamies par mākslu un praktizējam to ikdienā.”

“Mākslinieki runā par ļoti privātām un sev aktuālām lietām, un savilkt visu zem vienas tēmas ir grūti," vērtē Maija Kurševa.  Pati māksliniece izstādē pasniegs, kā viņa saka "nedaudz nekaunīgu žestu – uztaisīju galeriju un to noliku muzejā. Tā būs galerija “Low”, tā būs izstāde izstādē. Darbi bieži ir autobiogrāfiski, darbošanās galerijā ir ikdiena, tā parāda savu ikdienu, tā ir mana dzīve. Esmu praktiķe, praktizēju mākslu".

“Darbi pārsvarā ir par to, ka bez paša iesaistīšanās nevari atrast atbildes. Skatītāja iesaiste ir skatīšanās un vērtēšana, tā viņš rada nozīmi. Nedodam didaktiskus piemērus, kā vajadzētu uzlūkot katru konkrēto mākslas darbu,” bilst Līga Marcinkeviča.

Izstādes dalībniekus vieno noteikts domāšanas veids, izglītība un regulāra sadarbība vairāku gadu garumā. Visi mākslinieki kādā savas dzīves posmā studējuši Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā pie profesora Ojāra Pētersona. Nereti viņu darbus var raksturot kā asprātīgus vai ironiskus, un noteikti jēgpilnus, kam piemīt trenētas domas klātesamība. Mākslinieki pielieto plašu mediju klāstu – no zīmējuma, video un fotogrāfijas līdz objektiem un instalācijām, radot jaunus iespējamās eksistences vektorus.