“Esmu gājis cauri ar Cimzi no astoņu gadu vecuma, viņa izglītību – mājas izglītību un draudzes skolā – pielīdzinu Rīgas Doma kora skolas variantam,” sarunā par Jāni Cimzi, Valkas skolotāju semināru un paša lielo veikumu – grāmatu “Kroņu pinējs” atklāj Jānis Erenštreits.

Jānis Cimze un Jānis Erenštreits un viņu satikšanās grāmatā „Kroņu pinējs”, kā arī raidījumā Kultūras Rondo. Kāds tad bija skolotāju skolotājs Jānis Cimze? Līgo dienā esam devušies uz Valkas novadpētniecības muzeju, lai kopā ar diriģentu un zēnu koru kustības iedibinātāju Latvijā Jāni Erenštreitu, Valkas novadpētniecības muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāju Ligitu Drubiņu, Valkas kultūras pasākumu organizētāju Līgu Vāni un Jāņa Misiņa bibliotēkas bibliotekāri un Jāņa Cimzes pētnieci Velgu Kinci mēģinātu saprast Cimzes laiku un viņa  centienus Vidzemes draudžu skolu skolotāju seminārā, viņa radīto „Dziesmu rotu” un darbību Pirmajos vispārīgajos latviešu dziedāšanas svētkos, kā arī vētītu atstāto mantojumu.

“Var just, ka viņš bijis patiesi apdāvināts, ka arī Vācijā viņu novērtē. Viņam bija labas iemaņas vijoļspēlē, ērģeļspēlē. Kurš vēl 19 gadu vecumā tiek par ērģelnieku! Mana versija par to, kā viņš tiek pie vijoles – vecam tēvam mājās ir gravīra, kur viņš gribēja, lai mazdēls ieraudzītu varenās Rīgas augstos toņus. Bet Jānis ierauga vīru, kas spēlē cītaru, torņi paliek otrajā plānā.

Mazais Jānis “spicē acis” uz šo cītaru un vectēvam liek to noprast. Cītaru vectēvs neatrada, bet pēc visām ziņām viņš tika pie vijoles. Viņš auga ģimenē, kur rūpējās par bērniem, bija sakārtota mājmācība, grāmatas bija pieejamas. Gadās laba skolā, kur īstens raunēnietis Jānis Gaike (Gaiķis) bija iedevis viņa labus muzikālos pamatus,” stāstījumu par Jāni Cimzi turpina Jānis Erenštreits.

Ceļš uz Valku Kultūras Rondo nav vedis nejauši: Valkas novadpētniecības muzejs atrodas kādreizēja Valkas skolotāju semināra ēkā un ekskursijā pa kādreizējām semināra ēkām, stāstot semināristu dzīvi un mācībām ved Ligita Drubiņa. Seminārs bijis vispopulārākais ir tieši Cimzes laikā, vecākie brāļi iesaka jaunākiem brāļiem. Paralēli nopietnajam mācību darbam netrūcis arī studentisku aušību, jo jauni ļaudis ir jauni ļaudis visos laikos.

Cimze ļāvis saviem audzēkņiem arī krogā ar draugiem pasēdēt un dzimšanas dienā uzsaukt alu, ja vien tā neatkārtojās vairākas reizes gadā. Bet par dienas režīma neievērošanu varēja nokļūt arī karcerī.

Muzejā var aplūkot klavieres, kuras Cimze varētu būt spēlējis. 1939. gadā, kad atklāja muzeju, Valkā bijušas arī daudzas Cimzes personīgās lietas, ģimenes fotogrāfijas, liecina apraksti. Diemžēl 1944. gadā, kad ienāca padomju armija, tā visu sadedzināja.

Savukārt Velga Kince stāstījumā atklāj, ka dziesmas no Jāņa Cimzes “Dziesmu rotas” iekļuvušas arī lugā “Skroderdienas Silmačos”.

“Blaumanis strauji raksta “Skroderdienas Silmačos” un vēlas, lai Aleksandrs Būmanis, viņa draugs, sarakstītu mūziku. Aleksandrs nemaz tik mudīgs nav,” skaidro Velga Kince. Pārsvarā iestudējumos skan paša Būmaņa komponētas dziesmas, bet no “Dziesmu rotas” viņš izmantojis dziesmas “Es grib' rītā mežā braukt un pie apses pieķerties”, otra ir “Ai, metenītes, ai, meitenītes”, ko gan parasti izrādes nedzied. Un trešā labi zināmā “Cik blēdīgi tie vecāki”.

Raidījumā skan arī 1991. gadā tapis ieraksts no Latvijas Radio arhīva, kurā muzikologs Oļģerts Grāvītis stāsta par dziesmu svētku pirmsākumiem. Un šī tradīcija nav iedomājama bez Jāņa Cimzes pieminēšanas.