Jaunais Rīgas teātris sezonu jaunajā mājvietā – pie Rīgas dzemdību nama ir sācis ar jaunu izrādi – japāņu dekadentiskā poētisma dramaturga Jukio Mišimas lugu "Marķīze de Sada". Režisors Alvis Hermanis pie šīs lugas atgriežas jau trešo reizi: pirmais iestudējums tapa 1993. gadā JRT, otrais – šī gada februārī Cīrihes Dramatiskajā teātrī. Pirms paša jaunākā iestudējuma režisors atzinis: "Es nezinu nevienu citu lugu, kurā tik daudz atklātos teātra daba, aktiera daba”. Kā izrādē jūtas aktrises, stāsta Kristīne Krūze (Renē, marķīze de Sada) un Jana Čivžele (Anna).

Japāņa Jukino Mišima lugas "Marķīze de Sada" pamatā ir patiesi vēsturiski fakti. Marķīzs de Sads, franču aristokrāts, revolucionārs politiķis, filozofs un rakstnieks, 32 gadus no dzīves pavadījis ieslodzījumā cietumos un psihiatriskajās klīnikās. Cietumā uzrakstījis vairākas grāmatas, arī lugā pieminēto “Justīne jeb Tikumības nelaime”.

"Sadisma tēva marķīza de Sada tēls šai lugā lietots kā poētiska metafora ļoti universāliem nolūkiem – Visuma likumi darbojas ārpus ētiskām kategorijām, un attiecību modelis, kāds valda starp mocītāju un mocekli, ir diezgan precīza līdzība tai mehānikai, kas pamatā gan cilvēku attiecību loģikai, gan šūnu un planētu kustībai," atzinis režisors Alvis Hermanis.

"Marķīze de Sada" ir vizuāli izteiksmīga un plastiska izrāde. To var salīdzināt ar mūziku, kuru klausoties  katrs domās aizklīst savās domās un priekšstatos. Aktrises vītero, vārdi plūst, bet ko viņu personāži domā patiesībā, kāda ir viņu daba?

"Renē īsti nav izejas, dzīves noliek tevi stāvoklī, vai nu aizej bojā, vai izdomā, kā izdzīvot un atrodi tam pat virsjēgu un mērķi,” tā savu varoni izrādes pirmajā cēlienā raksturo Kristīne Krūze. „Marķīzs ir viņai mistisks un noslēpumains un paver pasauli, par kuru nav nojautusi. Viņa ir sapratusi un atradusi jēgu, kāpēc vajadzētu palikt ar šo cilvēku un jāpaliek obligāti ar viņu kopā. (..) Otrajā cēlienā vēl lielāks „putns galvā” marķīzei. Sešus gadus viņa gaida vīru, kas joprojām ir cietumā.”

"Tas ir līdzīgi kā ar reliģioziem cilvēkiem, kas ļoti fanātiski tic. Arī Renē fanātiski tic idejai, kas ir viņas vīrs un kāda jēga ir viņu gaidīt. (..) Viņa ir iegremdējusies vairāk de Sada pasaulē, nekā sākumā. Viņa ir piedalījusies vīra rituālos, viņa savu cietumu apzināti izvēlējusies. Tas ir viņas apzināts lēmums," vērtē Kristīne Krūze. "Lielas paralēles velku ar sektu līderiem, ka cilvēki apzināti seko un tic, un ir gatavi savu māti pārdot, jo ir pilnīgi apsēsti.

Viņā [marķīzā de Sadā] ir kaut kas tāds, kas parastā cilvēkā nav sastopams un tā priekšā paliec bezspēcīgs, un tu tam notici. Divu cilvēku attiecībās bieži viens pakārtojas otram, tikmēr pakārtojas, kamēr attopas, kur es pats un kur mana dzīve, tā pagājusi, tā arī īsti neesmu dzīvojusi.”

Aktrise arī atklāj, ka neparasti smagi ir izrādes kostīmi, kas no malas skatoties liekas tik viegli.

"Kostīmi ir ļoti skaisti, bet teātrim ļoti apgrūtinoši. Ļoti smagi. Viens sver ap 15 kg. (..) Tās korsetes, esi reāli iežmiegts un smagie svārki ar karkasu. Ir ko turēt," bilst Kristīne Krūze. "Autentiski tie bijuši vēl smagāki. Dizaineris gribējis, lai autentiski jūtamies, bet kaut ko tādu varētu darīt salonlugā, kur smukas sievietes sēž un sarunājas. Bet te ir daudz un fiziski ir jādarbojas. Kad izej uz skatuves, ieslēdzas kaut kāds „skatuviskais dzīvnieks”, un skatītājs vēl iedod adrenalīnu. Nedomā tajā brīdi – vai, cik man ir smagi, domā par jēgu un to, kas jāizdara. Viegli nav tajos kostīmos.”

„Pats grūtākais bija savienot formu ar vēstījuma satura, kam jābūt tradicionālā izpratnē. Iekšēji jāstrādā kā jebkurā izrādē, ārējā forma ir cita. Līdz šim nebiju strādājusi šādā darbā. Man tā bija latiņa, kas jāpārkāpj,” par darbu izrādē stāsta Jana Čivžele.

"Pirmajā cēlienā, kā es teicu, piepildījās bērnības sapnis ar lielo princešu kleitu. Otrais cēliens, kur ir kabuki un japāņi, tas ir ļoti svešs un nezināms mums. Palaimējās, ka vasarā biju Japānā. Tā ir sakritība. Tur noskatījos kabuki izrādi.  Bet mēģināt nebija viegli, pat sagādāja zināmas grūtības. Trešais cēliens bija aktieriski grūts. Starpbrīdis ir īss, mainās grims, kostīms. Liekas, ka vienkāršāko lietu būs vienkārši izdarīt. Tomēr man personīgi trešais cēliens ir visgrūtākais. Vēl ir sajuta, ka reizēm aiz formas aizslēpies. Trešajā cēlienā izej kā personība un ir jābūt vienkāršākam, saprotamākam. Man ir par maz laika koncentrēties un uz to tikt."