Viņi bija klasesbiedri Rīgas 49. vidusskolā. Māris Melgalvs un Pēters Brūveris. Tagad abi dzejnieki satikušies izstādē „Klasesbiedri” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Par izstādi un sarunām ar draugiem, kolēģiem, laikabiedriem Kultūras Rondo stāsta izstādes autori dzejniece Inese Zandere un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Humanitāro un sociālo zinātņu galvenais bibliotekārs Kristaps Kuplais.

 “Tā bija apdomāta nejaušība,” tā par izstādes ieceri saka Kristaps Kuplais. Viņš jau pagājušā gada beigās plānojis nelielu izstādi, atceroties dzejnieku Pēteru Brūveri 60. dzimšanas dienā. Satiekoties ar Inesi Zanderi, kas aicināta piedalīties izstādes veidošanā, viņa atgādinājusi, ka arī Mārim Melgalvim šogad būtu 60. dzimšanasdiena. Fakts, ka abi ir ne tikai vienaudži, bet arī klasesbiedri, bijis paslidējis garām.

„Pavirši paskatoties uz abiem kā personībām un viņu uzrakstīto, liekas, ka dominē atšķirīgais. Kad ieskaties, pa kādām trajektorijām dzīve virzījusies un pievērs uzmanību, kas ir kopīgai, un kopīgais ir ne tikai skola, bet arī fotostudija „Īriss” pie Jura Krieviņa, kas bija būtiska jauniešu tikšanās vieta, un Jauno muzejnieku pulciņš pie Līvijas Volkovas, sāc redzēt, ka pie visas stilistiskās atšķirības klasesbiedri kļūst par metaforu,” uzskata Inese Zandere. „Abi ir atraktīvi, performances gars. Arī ambiciozi - būt lielam slavenam dzejniekiem. Abiem tas balstījās uz pamatīgiem atkritieniem izteiktā introvertā attieksmē pret dzīvi, kas kontrastē ar krāšņajiem uzplūdiem. Visā viņu virzībā ir kaut kas kopīgs, gan laika, gan savstarpējas mijiedarbības zīmogs, kas viņus vieno.”

Kristaps Kuplais analizē, ka Pēteram Brūverim ir iznākušas vairākas grāmatas un turpina iznākt, bet Māris Melgalvs ir piemirsts kā dzejnieks. Savukārt Inese Zandere piebilst, ka arī mūzika dara savu. „Brūveri mūzika nevar apēst, pa lielu tas kumoss. Māris uzrakstīja mazāk un arī ir vairāk komponēts. Dziesmas, lai cik labas, izspiež kaut kādā veidā to Māri, kas ir dzejnieks, nevis dziesmu tekstu autors. Lai gan abi augstu vērtējuši skaniskumu dzejā,”  stāsta Inese Zandere.

Lai arī abu dzejnieku darbi ir daudz komponēti, šajā izstādē tās veidotāji no koncerta apzināti izvairījušies. „Krāmējāmies ar papīriem un fotogrāfijām, gribējam, lai uztvere ir nedaudz palēnināta, lai var iztēloties papīra čaukstēšanu, pildspalvu švīkstu un marginālijas, ko dzīve atstāj uz papīra malām,” bilst Inese Zandere.