Laikmetīgā māksla mūsdienās izmēģina visu - pārbauda mūsu reakcijas un īstās emocijas, cenšas pievērst sev uzmanību visiem iespējamiem un neiespējamiem līdzekļiem. Un laikmetīgās mākslas fakti kļūst par citu žanru mākslas centriem. Kādas robežas laikmetīgās mākslas darbā ir jāaizskar vai jāpārkāpj, lai mākslinieka rīcība būtu dēvējama par provokatīvu? Kad skatītājs jūtas izprovocēts un kad autors apzināti viņu provocējis? Ko pati mākslas vide par to saka? Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar mākslas zinātnieci Ingu Šteimani, Latvijas laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi, kino žurnālisti Kristīni Simsoni un mākslinieku Ivaru Drulli.

Kas ir tabu laikmetīgajā mākslā? "Sabiedrības priekšstatus un stereotipus mākslinieka uzdevums ir pārkāpt un provocēt. Ja runa ir par ētiskām kategorijā, jābūt uzmanīgam un piesardzīgākam," uzskata Solvita Krese.

“Laikmetīgajā mākslā var visu, provokācija ir ikdienišķa lieta. Ņemot vērā, ka māksla eksistē dzīvē un kultūrā, tad provokācija ir iespējama. Viens virziens - ja māksla saskaras ar kultūru, ar vispārpieņemtām vērtībām, otrs - ja mākslas saskaras ar likumu,” analizē Inga Šteimane.

“Tas, ko varam definēt kā tabu vai robežu pārkāpšanu, atkarīgs no konteksta, skatītāja un situācijas. 2018. gadā kino jomā cilvēkus ir grūti pārsteigt. (..) Svarīgāk par tabu pārkāpumu vai robežu šķērsošanu ir, ko vēlas mākslinieki ar to pateikt," bilst Kristīne Simsone.

Ivars Drulle savos darbos saskaras ar morālām robežām. “Viss šis stāsts ir līdzīgs lielai spēlei, kurā spēlētāji, mēs mēģinām saprast tabu robežas. Līdzīgi kā volejbolā ir ir laukums un tīkls pa vidu, ir viena komanda mākslinieki, ir otra komanda – likums, sabiedrība, ētiskās normas," vērtē Ivars Drulle. "Ja nebūt tabu, spēle nebūtu iespējama. Tabū ir laukuma robežas."