“Bija tāds sapnis: tajā laikā, kad man izdevniecība piedāvāja rakstīt grāmatu un es šaubījos, vai drīkstu, bija sapnis, ka esmu istabā, kas ar zeltītām tapetēm iztapsēta (..) un tur uz krēsla sēž Jaunsudrabiņš. Es tā gar maliņu eju un domāju, vai es varu viņam tuvoties. Es eju viņam garām, un viņš tā smaidīgi man pamāj ar galvu. Tas bija sapnis un es iedrošinājos,” sarunā Kultūras Rondo atklāj Lucija Ķuzāne.

Šo sapni Lucija Ķuzāne redzēja sen. Viss, kas noticis pēc tam, liecina, ka viņa drīkstējusi tuvoties Jānim Jaunsudrabiņam, jo viņas grāmata „Saule mūžam mana” piedzīvojusi jaunu izdevumu, kas tagad papildināts gan ar tekstiem, kurus toreiz 1986. gadā neļāva likt, gan ar fotogrāfijām.

Lasot viņas grāmatu ir sajūta, ka Lucija rakstniekam blakus stāvējusi. Viņas labā, vienkāršā un skaidrā latviešu valoda plūst un paņem līdzi. Lucija Ķuzāne ir 50 gadus jaunāka par Jāni Jaunsudrabiņu, kuram šovasar svinējām 140.gadskārtu. Viņas 90. dzimšanas diena – 30. oktobrī. Viņa ir 11 gadus jaunāka par Latvijas valsti, bet viņas dzimtās zemes un novada mīlestība dzīvo gan aprūpē paņemtajā Gricgāles krogus ēkā, gan grāmatās, kas veltītas Sēlijas literātiem un vietām, arī tām, kuras vairs tādas nav.

Lucija Ķuzāne - bijusī latviešu valodas un literatūras skolotāja, kura skolās nostrādājusi 32 gadus, tagad ir dokumentālās prozas rakstniece, kas uzņemta Rakstnieku Savienībā un saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni. Viņa Sēliju nav mainījusi ne pret Rīgas, ne Vāczemes vilinājumiem, bet todien gan viņa bija Rīgā, jo te atvēra viņas grāmatu par Jaunsudrabiņu. Pirms tam tiekamies Radio studijā. Ar Luciju Ķuzāni Kultūras Rondo studijā runājām par dzimto novadu un viņas grāmatām, kas veltītas Sēlijas literātiem. Arī Jānim Jaunsudrabiņam.

“Rakstos es ļoti sevi kontrolēju, strādāju grūti, neskaitāmas reizes sevi pārbaudu, neskaitāmas reizes izbrāķēju un sāku no jauna,” atzīst Lucija Ķuzāne un atklāj, ka savu jaunāko darbu pati arī rakstījusi datorā. Līdz šim manuskripti tapuši rokrakstā, datorā vien kādus sīkumus rakstījusi.

Pirmais honorārs

Lucija Ķuzāne: Daudzi skolotāji ir gribējuši būt rakstnieki. Arī es meitene būdama, nedomāju, ka būšu rakstniece, man likās, ka tas ir tika augsts postenis, ko tikai izredzētie var sasniegt. Man gribējās rakstīt. Mans pirmais honorārs bija 1940. gadā. Vēl pirms padomju laika uz Gricgales skolu atnāca aicinājums, lai bērni aizpilda parakstus zem tūrisma markām un uzraksta sacerējumu par ko grib. Šis papīrs stāvēja uz skolotājas sola. Es to ieraugu un man briesmīgi gribas to papīru dabūt. Bet skolotāja uzskata, ka mūsu mazajā skoliņā neviens nav tik gudrs, lai varētu uz šādiem jautājumiem atbildēt. Vienīgi divām meitenēm – Birutai un Ārijai – viņa iedod ar cerībām, ka piepalīdzēs un viņas kaut ko izdarīs.

Es domāju zagšu, bet beigās sadūšojos un skolotājai palūdzu, lai iedod. Uzrakstu, izlūdzos no mātes desmit santīmu un aizsūtu. Izmainās sistēma, nāk padomju laiks, jau pagājis kāds pusgads. Man pa pastu pienāk grāmata “Pavļiks Morozovs”. Šī grāmata ir mans pirmais honorārs.

Es dodos atpakaļ uz savu Sēliju

Lucija Ķuzāne: Kad sāku strādāt par skolotāju Jēkabpilī, man gadījās iet garām redakcijas ēkai, tur bija trepes uz otro stāvu, kas nokrāsotas sudraba krāsā. Man likās, ka tās ir trepes uz debesīm. Man likās, ja es varētu pa šīm trepēm uzkāpt un sākt strādāt redakcija, būtu ļoti skaisti.

(..) Tad pienāca tāds brīdis, kad es biju šo to uzrakstījusi un mani aicināja uz to redakciju, tad jau es biju tik izlepusi, ka domāju, ja mani aicinātu uz Rīgu, uz “Cīņas” vai “Padomju Jaunatnes” redakciju, tad gan es ietu.

Tad pienāca laiks, kad Mersede Salnāja, kas manus gabalus publicēja grāmatās kopā ar citiem autoriem, teica nāciet pie mums strādāt. Domāju, tas laiks ir klāt, bet es teicu, nē, es tomēr neiešu. Ja mani varbūt labākā vietā aicinātu, es varbūt ietu.

Tad pienāca tāds brīdis, kad izdevniecības “Liesma” vadītāja aicināja mani strādāt. Es teicu, nē, paldies, es palikšu Jēkabpilī. Man likās, ka horizonts pamazām atkāpjas un horizonta līnija nav mana līnija vēl.

(..)  Līdz tam laikam, kad varēju Rīgu iekarot, kad mani uzņēma Rakstnieku savienībā 1983. gadā, es domāju, te nu tā Rīgā ir, būtu viņu iekarojusi. Vai tu jūties apmierināta ar šo iekarojumu, vai tu gribi te palikt? Nē, nē, es dodos atpakaļ uz savu Sēliju.

Viena grāmata – viena augstskolas fakultāte

Lucija Ķuzāne: Kad sāku darboties ar lielākām tēmām grāmatu rakstīšanā, piemēram, ar Jūliju Dievkociņu, domāju, katra tāda grāmata, kurai izeju cauri, pētot materiālu, ir viena augstskolas fakultāte. Domāju, cik labi, ka es neaizgāju uz Žurnālistikas fakultāti. Padomju laika žurnālists tā tika iekalts važās, tika pakļauts savu priekšnieku norādījumiem  - ej un raksti to un to un raksti tā un tā. Ja gadiem ilgi paklausi šai dresūrai tu pazaudē savu es un esi beigts uz mūžīgiem laikiem.

Pirmā Lucijas Ķuzānes grāmata “Mani Augšzemes stāsti” iznāca 1970. gadā.

Jaunsudrabiņš. Pamēģināšu

Lucija Ķuzāne: Kad izdevniecība “Liesma” piedāvāja 1980. gadā par Jaunsudrabiņu rakstīt, es domāju - Jaunsudrabiņš, vai es varēšu uzrakstīt par Jaunsudrabiņu. Man teica, ka būsim divi autori – es un Antons Stankēvičs, katrs strādās pats par sevi, kurš tiks pirmais galā un kuram labāk izdosies, to drukāsim. Darba laiks trīs gadi. Būtībā nodrukāja mūs abus, bet pirmā biju es. Domāju pamēģināšu.

Pētniecība rezultējās grāmatā “Saule mūžam mana” (1986).

Lucija Ķuzāne: Specfondos nebija vienīgā pētniecība. Tajā laikā bija vēl ļoti daudz cilvēku, kas Jaunsudrabiņu bija aizredzējuši. Bija ar viņu runājuši, personīgi viņu pazina. Man šie cilvēki jāsatiek. Jaunajā grāmatā ir laikam 35 mani līdzautori norādīti, ar kuriem tajā laikā tikos. Viņi man ļoti daudz palīdzēja stāstot par Jaunsudrabiņu. Sarunas ar šiem cilvēkiem ir vēl viena fakultāte, kas noved pie virsotnes.

Jaunajā grāmatā arī tas, ko izmeta

Lucija Ķuzāne: Jaunsudrabiņš taču bija emigrants. Un par emigrantu, Dievs, pasarg, uzrakstīt kaut ko ne tā, kā vajag. To, ka cenzūra barga, par to tajā laikā neviens nebrīnījāmies. Par Jaunsudrabiņu bija vairāki lasītāji. Katrā reizē, kad kāds izlasa, mani aicina uz Rīgu. Man saka to ņemsim laukā un to ņemsim laukā, ka jāņem, ņemsim. Nākamā reizē cits ir izlasījis, tas atkal kaut ko savu saka.

Kad tā ņemšana laukā izrādās, vai, Dieviņ, cik barga, es, tāda provinces skuķe, apraudos. Man pasaka, citādi jau grāmata neiznāks. Protams, ka grāmata ir vērtīgāka par to, vai ņemsim vai neņemsim laukā. Es sapērkos maizi, ko Rīgā varēja dabūt labāku, braucu uz savu Jēkabpili un domāju, kā būs, tā būs. Tagad esmu ielikusi to, ko toreiz izmeta laukā.

Mana virsotne ir tā, ko man devusi Sēlija

Lucija Ķuzāne: Man jau bija iznākušas dažas grāmatas, kad mēs trīs bijušās Jēkabpils vidusskolas skolnieces - Irēna Millere, Ārija Elksne un es bijām uzaicinātas mūsu bijušajā skolā uz sarīkojumu. (..) Protams, visa sajūsma piederēja Ārijai Elksnei. Par mani teica: “Lucijai jau tā tēma ir šaura, viņa tikai par Sēliju, tālāk no savas Sēlijas nav aizgājusi.”

(..) Kad bijām skolnieces, Ārija Elksne sapņoja tikai par to, kā viņas ceļš virzīsies tālāk uz Rīgu. Es tajā laikā Rīgu vēl nebiju redzējusi, teicu, ka Elksnei ceļš uz Rīgu bija daudz īsāks, uz tām literatūras virsotnēm, bet man vispirms no Leišmales, no nomaļās Gricgales vajadzēja atnākt uz Jēkabpili, tādēļ mans ceļš ir daudz garāks un tālāk par Sēliju neesmu aizgājusi.

Ārija Elksne sacīja: „Varbūt tā Lucijai ir lielā laime, ka viņas tēma ir Sēlija, varbūt pienāks tāds laiks, kad viņa apzināsies, ka Sēlijai viņai var pasniegt viņai visaugstāko virsotni.”

Tagad, kad labā noformējumā iznāk mana grāmata par Jaunsudrabiņu, kas ir viens no autoriem, kas nepazūd laika tecējumā, es varu teikt, ka mana virsotne ir tā, ko man devusi Sēlija. Ja man piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, tas ir tikai pateicoties Sēlijai.