57. Venēcijas mākslas biennālē Latviju šogad pārstāvēs mākslinieks Miķelis Fišers.  Jau decembrī mākslinieks ar īpašu performanci pieteica savu projektu, kam devis nosaukumu „Kas slikts var notikt”. Latvijas ekspozīcijā Miķelis Fišers izstādīs kokgrebumus, gaismas – skaņas instalāciju un lielizmēra gleznu.

Jau cauri stiklotajām Miķeļa Fišera darbnīcas durvīm redzama liela izmēra glezna. Tā nesen tapusi, tai joprojām blakus atrodas koka sastatnes, darba izmērs tiešām iespaidīgs – augstumā tas pārsniedz piecus metrus, platumā – trīs metrus.. Un arī pati telpa ļauj darbu labi aplūkot. Te ir gaiši un plaši.

 „Darbs bija iecerēts kā stāstījums par kosmosa attīstību no haosa un entropijas uz augstāk organizētām dzīvības formām. Rezultātā, strādājot pie skicēm un veidojot uzmetumus, sapratu, ka nav personiskas pieredzes par to, mazgāju nost visu lielo audeklu, gāju cauri „radošajām mokām”,” stāsta Miķelis Fišers.

„Grūtākais darbs, ko savā mūžā esmu taisījis, patiesībā, ne es viņu, bet viņš mani ir veidojis. Secināju, ka nevaru stāstīt par kaut ko abstraktu. Es varu uztaisīt smuku bildi, bet tas nav uzdevums. Ja kokgriezumi ir kritiski un ironiski, pat robežojas ar cinismu, kā tas bija ieplānots, tam pretī jāstāda kaut kas atklāts, godīgs, naivs, bet ļoti personisks. Tas, ka personisks, sapratu tikai sākot strādāt.

Sapratu, ka traucē uzgleznot šo brīnišķo gleznu mans ego. Domāju par to, ko par mani domās, ko domās par manu mākslu, jo es vairāk par to domāju, jo sliktāk man sanāk. Sevī meklēju, dažādās lekcijas un grāmatās šos cēloņus. Kolīdz sapratu, sāka sanākt, jo vairāk ļāvos, jo vairāk sanāca. Jo vairāk centos atbrīvoties, jo labāks bija rezultāts."

Darbam dots nosaukums „Atbrīvošanās no esības”, bet „ar esību domāju ne kā eksistenci, bet ego izpratni par esību,” skaidro Miķelis Fišers.

Gleznai ir trīs daļas jeb trīs līmeņi, rāda mākslinieks, lai gan tā skatīt darbu nav obligāti. Tomēr augšējā daļa simbolizē – materiālo pasauli, vidējā – neredzamo pasauli, ko atspoguļo alas, labirinti, un kāpnes, bet apakšējā daļa – dievišķais, kas katrā ir – to rāda ar daudzslāņainu glezniecisku paņēmienu. 

Uz Venēciju vēl ceļos gaismas instalācija un kokgriezumi. Mākslinieks ir uzmanīgs un rūpīgs, izrādot savus kokgriezuma darbus, lai tos nekas nesaskrāpētu un nesabojātu. Kuratore Inga Šteimane atzīst, ka atšķirībā no citiem konceptuālisma māksliniekiem, kuriem materiāls un tehnika nav tik svarīgs, Miķelim Fišeram tā nav.

„Kokgrebumi tādā tehniskā ziņā ir kā vecs mākslas darbs, pret kuru jāizturas saudzīgi, kuru nedrīkst bojāt, kurš pēc pabeigšanas kļūst neaizskarams,” raksturo Inga Šteimane. „Tēma saglabājas, nāk klāt jaunas riebeklības, jauni sižeti. Tie tēlo nebūšanas, ļaunuma banalitāti, kas saistīts ar to, kā cilvēks pret cilvēku izturas, var paplašināt un teikt, ka tās ir vienaldzīgās politikas metaforas; tā ir kritika, kas sakāpināta līdz ezotēriskiem tēliem. Ezotērika laikmetīgā mākslā ir joma, kurā var brīvāk un ticamāk runāt par vienkāršām lietām – slikti ir slikti, nevajag darīt pāri. Par lietām, par kurām grūti runāt zinātniski kritiskā veidā. Miķelis caur asarām izsmej, piemēram, humāno krīžu monitoringus, elitāro valstu attieksmi pret tā saucamajām „trešajām valstīm”, kas parādās valodā un attēlos.

Tā ir kritika. Lai atļautos šo frāzi, kas ir ļoti vispārinoša un liela, ka dzīve uz zemes tiek izniekota, ir jāņem palīgā ezotēriskie tēli, kas no vienas puses ir nereāli, bet ļauj izvērsties sakāpinātās metaforās.”

Miķeļa Fišera tēli ir literāri. Mākslinieks pats 90. gadu vidū definējis, ka viņš grib, lai viņa mākslā ir literatūra. Un nevēlas, lai tā  tiktu interpretēta kā abstrakta un formāla.

Uz Venēciju Miķelis Fišers kopā ar komandu dodas 23.aprīlī, lai saņemtu kravu un sāktu izstādes iekārtošanu. 57. Venēcijas mākslas biennāle norisināsies no 13. maija līdz 26. novembrim.