Šogad Baltijas drāmas forums risinās Latvijā. Un tas nozīmē, ka Igaunijas un Lietuvas teātru praktiķi un teorētiķi ieradušies pie mums. Plaša izrāžu programma visos Latvijas teātros, diskusijas un  dramaturgu darbnīca ir foruma dalībnieku dienas kārtībā. Viena no konferencēm „Nacionālā dramaturģija mūsdienu teātrī” iepazīstināja ar visu triju Baltijas valstu pēdējo divu gadu tendencēm dramaturģijā. Un šī konference, kā arī izrāžu skatīšanās notika Valmieras drāmas teātrī.

Konferenci „Nacionālā dramaturģija mūsdienu teātrī” vadīja Latvijas Universitātes teātra zinātnes doktorante Kristiāna Tīlika. Seko trīs prezentācijas par nacionālo dramaturģiju un tās iestudējumiem. Ar tendencēm Lietuvā iepazīstina dramaturģe Gabriele Labanauskaite, pati vairāku izrāžu dramaturģe, demonstrējot arī nelielus vizuālus fragmentus no izrādēm. Ieskatam izrāde „Gūtās mācības” režisors un izrādes autors Aleksnadrs Špilevojs.

„Šī izrāde ir par atmiņām, ko varētu mācīties no tām, kādas dzīves mācības tā sniedz un ko vēlētos piedzīvot vēl. Šī izrāde pieskaras kolektīvā un individuālā tematam. Izrāde „Žalgiris”, luga ir manis rakstīta, režisors Vidas Bareikis. 2017. gadā tā iestudēta Kauņas drāmas teātrī. Tajā stāstīts par sieviešu amatierbasketbola komandas spēlētājām.

Tā ir komēdija, balstīta patiesā stāstā, un arī lugas rakstīšana man bija kā basketbola spēle. Tajā vēstīts ne tikai par sieviešu basketbolu, ironiskā veidā atklāj arī vīriešu – sieviešu attiecības, runā par dzimuma līdztiesību un citām nopietnām tēmām,” skadro Gabriele Labanauskaite.

Otra izrāde, ar kuru iepazīstina Gabriele Labanauskaite, ir izrāde „Terapija”, kas iestudēta Oskara Koršunova teātrī 2017. gadā, lugu sarakstījusi Biruta  Kapustinskaite, režisors Kirils Glušajevs. Izrāde stāsta par sievietēm, kuras slimo ar vēzi. Viņas visas atrodas vienā slimnīcas palātā un atklāj  dažādus dzīves stāstus, kā viņas saslimušas ar šo nopietno slimību. Izrāde ir arī par cerību, par cilvēciskām attiecībām. Savukārt izrādē „Pirmatnējs” ir izmantotas sajūtas un konferencē piedalās izrādes režisore Karolīne Žernīte, viņa pastāstīja  par lugu, kas tapusi sadarbībā ar dramaturgu un tas ir bijis interesants kopējs radošs process.

Lietuvas jaunākajā dramaturģijā joprojām aktuāla vēstures pārvērtēšanas tēma, taču ļoti būtiskas ir identitātes tēmas, gan individuālās, gan nacionālās identitātes, un arī sevis apzināšanās tēma. Arī dzimumu lomas un cilvēku savstarpējo attiecību analīze, arī sociāli politiskas tēmas, kas bieži atklājas ar dokumentālu formu palīdzību.

Jaunums, kas raksturīgs Lietuvas teātrim un arī dramaturģijai ir tas, ka parādās dokumentālās izrādes, dokumentālos faktos un tekstos balstītas izrādes.

Veidojas dažādi sadarbības projekti, kur teksti top vairākiem dramaturgiem  sadarbojoties vai režisoram sadarbojoties ar dramaturgu. Arī skatītājs tiek vairāk iesaistīts iestudējumos un izrāžu norisē. Plūstoša ir funkcija, kad režisors nav tikai režisors, bieži vien viņš ir arī aktieris vai otrādi, arī kritiķi raksta lugas. Turklāt Lietuvā aizvien vairāk dramaturģes ir sievietes. Lai arī reālistiski sižeti dominē, tie atklājas ar eksperimentāliem paņēmieniem, un visvairāk nacionālo jauno dramaturģiju iestudē tieši gados jauni režisori.

„Mēs esam liecinieki ļoti interesantam periodam, pēdējos trīs četrus gadus un arī pašlaik mums ir tāda kā eksplozija jauno dramaturgu vidū. Jā, es arī varu apliecināt, tās galvenokārt ir sievietes, jaunas sievietes, izglītotas,” uzsver teātra kritiķis no Lietuvas Vaidas Jauniškis. „Un var redzēt dažādus rakstīšanas stilus, kā apietas ar valodu. Un tas ir atšķirīgi. Valoda ir kā viela viņu rokās. Tas ir interesanti, tās ir  ļoti konkrētas lietas.

Dramaturgi raksta par identitāti, par sociālām problēmām, un ir interesanti to skatīties. Veidojas sadarbība ar teātru jaunajiem režisoriem, kas pēta kādu tēmu. Tas, kas bija vērojams Rietumu teātros 60. - 70. gados, tagad mēs to izjūtam Lietuvā, un tas ir interesants periods, man tas ļoti patīk.”

Ar Igaunijas pieredzi nacionālās dramaturģijas iestudējumos sniedza dramaturģe no Rakveres teātra Tīma Sika. Viņa sāka ar statistiku: 2016. gadā tās bija 42 izrādes balstītas igauņu oriģināldramaturģijā, 2015.gadā  - 57, bet 2014. gadā - 43.

„Par 2017. gadu statistikas vēl nav, tāpēc nezinām vai šis būs bagātāks gads vai ne. Ceru, ka  mana uzstāšanās atklās iestudējumu kvalitāti un igauņu nacionālās dramaturģijas dažādību.

Grūti ir nodalīt labi uzrakstītu tekstu un labu izrādi, tāpēc es vairāk runāšu nevis par labu dramaturģiju, bet par iestudējumiem. Bieži vien tekstu autori ir arī režisori. Un runājot par Igauņu nacionālo dramaturģiju pēdējos gados, ir jāuzsver dokumentālā dramaturģija,” norāda Tīma Sika.

„Un Igaunijas dokumentālo drāmu aizsāka Mari Līsa Lilla un Pāvo Pīks. 2014. gadā viņi radīja dubultizrādi divos Tallinas teātros, kurā runā par depresiju. Pēc tam viņi veidoja  izrādi par Igaunijas krievu integrāciju, un tas tiek veidots kā kopprojekts starp Tallinas pilsētas teātri un Krievu drāmas teātri.”

Savukārt izrāde „Mazāks no ārpuses nekā no iekšpuses” ir dokumentāls iestudējums, kas vēsta par naidu, par bailēm un veidots monologa formā. Vīlandes teātrī „Ugala” izrāde „Mātes diena” pievēršas mātes ikdienai, arī mātes lomas izvērtējumam vispār un tādam paradoksam, ka mātei jāmāca bērnam, kā viņam iztikt bez mātes. Tīma Sika min arī divas dokumentālās monoizrādes, kas aplūko kontraversālas tēmas: atkarību no pornogrāfijas un atklāsmi par militāro vidi. Igaunijā vērojami divi virzieni: dokumentālā dramaturģija un vēsture un tās pārvērtēšana.

Tīma Sika stāstīja arī par  Igaunijas simtgades projektu „Gadsimta stāsts”, kurā apvienojušies 22 teātri un top 13 lugas, lai veidotu 13 izrādes. Nacionālās dramaturģijas konkursā  iesūtītas 65 lugas un uzvarēja luga rakstīta setu dialektā.

Ar latviešu pēdējo divu gadu oriģināldramaturģijās iestudējumiem iepazīstināja teātra kritiķe un zinātniece Ieva Rodiņa. Sekoja diskusija. Pirmais jautājums, kuru no pieminētājiem darbiem ieteiktu tulkot un iestudēt pārējo divu valstu teātros? Ieva Rodiņa atzina, ka laikmetīgo dramaturģiju iespējams adaptēt kaimiņvalstīs un ieteica Justīnes Kļavas darbus.

Savukārt atbildot uz jautājumu, kāpēc dokumentālais teātris kļuvis tik populārs, visas runātājas uzsvēra, ka viens no iemesliem, izrāžu veidotāji vēlas stāstīt īstu cilvēku stāstus, personiskus stāstus. Dokumentālais teātris to piedāvā visplašāk un vislabāk.

Teātra kritiķis no Igaunijas Jāks Alliks  ir piedalījies daudzos Baltijas teātra festivālos vēl tad, kad tos 70. gadu beigās dēvēja par „Baltijas teātra pavasari”.

„90.  gadu nogalē šo festivālu atjaunojām un toreiz teātri veda izrādes.  Pirms trim gadiem nolēmām mainīt formu, tāpēc ka atvest teātra izrādi, pirmkārt, ir dārgi.  Otrkārt, mēs redzējām, ka paši slavenākie teātri tādi kā Hermaņa teātris (Jaunais Rīgas teātris) vai Ņekrošus trupa, vai no Igaunijas „NO99” nelabprāt brauc, viņi prasa lielu naudu. Tāpēc festivāla līmenis kļuva aizvien zemāks. Tobrīd nolēmām mainīt festivāla formu. Nebrauc teātri, bet brauc teātra kritiķi un praktiķi, lai četru piecu dienu laikā iepazītos ar daudziem iestudējumiem. Taču pamats palika – izrādēm jābūt balstītām nacionālajā dramaturģijā. Pats galvenais – atrast lugas, kuras varētu iestudēt kaimiņu teātros. Trešo reizi jau ir šī forma, un te Latvijā festivāls organizēts ļoti augstā līmenī, daudz ko esam jau redzējuši un šī konference ir mērķis, ko vēlējāmies sasniegt.

Redzēt  vienas valsts izrādes, un saprast kas jauns gada laikā noticis abās pārējās valstīs. Un par to šodien mums vēstīja referentes, tas bija ļoti interesanti,  tas sniedz idejas, un rāda kopējās tendences, kas ir salīdzināmas,” analizē Jāks Alliks.

Patlaban Latvijas teātru aktuālajā repertuārā kopumā iespējams saskaitīt ap 100 iestudējumu, kas balstīti nacionālajā dramaturģijā. Daļu no tā piedāvā Baltijas drāmas foruma izrāžu skate.