Ja pagātnes cilvēku fantāzijas par mūsu laiku mums šķiet smieklīgas, vai nākotne, ko paredzam mēs, arī ir greiza?  No 2. līdz 5. novembrim notika 10. kulturas un mākslu aktualitātēm veltītā starptautiskā konference “Kultūras krustpunkti 2016”. Tās ietvaros Latvijas Kultūras akadēmijas Zirgu pastā notika mākslinieciski zinātnisks simpozijs par nākotnes prognozēm "Pareģojumu vade mecum. Latvija 2018 - 2118". Tur mākslinieki un zinātnieki jautāja, kā mainījušies nākotnes iztēlošanās principi? Vai turpināt sagatavot jaunos māksliniekus, mācot "kā vakar", ja viņi dzīvos "kā rīt"? Un - vai nākotni var redzēt vai arī tikai paredzēt?

Vai vispār iespējams nākotni prognozēt un kaut ko paredzēt? Sociālantropoloģe Dace Dzenovska no Oksfordas universitātes stāstīja, kas ir noticis ar nākotni, vai nākotnes plānošana pēc sociālisma, pēc 20. gs "lielajiem naratīviem", kad bija vairāk vai mazāk skaidrs, kas notiks, vai tas tagad ir iespējams.

To visu ilustrē viņas pētījums Latvijas laukos, kur cilvēki sastopas ar nākotni kā ar nāvi, kā tukšumu. Viņi vairs nezina, kas notiks nākotnē un nav īsti nekādu kritēriju, kā izvēlēties nākotnes scenāriju. Tā vietā viņi mēģina paildzināt tagadni nākotnē, viņi ieliek savas cerības ēkās, atjauno bērnudārzu, lai gan nav bērnu, kam tas būtu vajadzīgs. Bet turpat arī otra puse - cilvēki, kuri aizbrauc no Latvijas, tie meklē pagātnes nākotni.

“Viņi meklē dzīves modeli, kas kļūst arvien neiespējamāks mūsdienu pasaulē. Stabils darbs, kur ik pēc gada palielinās alga un ir iespējams uzlabojums nelieliem solīšiem. Ir lineārs progress. Nav tā, ka tas nebūtu vispār iespējams. Dažādu iemeslu dēļ tas šobrīd ir iespējams Anglijas laukos, bet visā pasaulē attīstība notiek citā virzienā. (..) Ne visi mēs varam būt uzņēmēji, viņu prasmēm atbilstoša darba Latvijā nav. Tāda veida nodarbinātība un dzīves modelis pieder jau pagātnei,” skaidro Dzenovska.

Dzenovska norāda, ka kino, māksla un filozofija un "visi, kam nav slinkums domāt" var radīt alternatīvos scenārijus, alternatīvas vīzijas par nākotni. Ja tādu nav, konkurences trūkuma dēļ to vietu var ieņemt, piemēram, ticība brīvajam tirgum, ticība ekonomikas augšupejai vai bailes no klimata briesmām, protesta kustības "Anonymus" un citas idejas. Te netiek apgalvots, ka tās ir nekam nederīgas, bet vai uz tām var paļauties kā uz vienojošu nākotnes scenāriju?

Vai kino var kaut ko paredzēt, par to runāja režisors Dāvis Sīmanis. Viņš bija salicis kopā vairāku filmu fragmentus - tādus, darbus, kuri pareģoja, kas notiks nākotne, to skaitā "Es esmu leģenda", kur Vils Smits ir cilvēces glābējs, filmu “Diena pēc rītdienas”, arī "Mehānisko apelsīnu" un citus kino piemērus. Tos viņš nodēvēja par izgāzušos projektu, jo vienīgais, ko tās filmas var paredzēt ir tas, kādas būs nākamās filmas.

"Šīs filmas, kuras pieminēju, ir izgāzušās, jo savā veidā bijuši plānoti kā paredzējums tam, kas notiks ar pasauli un sabiedrību nākotnē - laikā, kurā paši dzīvojam. Izgāzušās, jo šie paredzējumi ir absolūti neprecīzi. Izgāzušās arī tāpēc, ka pati nākotnes paredzējumu ideja kino nav iespējama. Paredzējums par nākotni ir kā vēstures rekonstrukcija. Vienmēr, kad runā par citu laiku, runā par savu laiku. Tas nozīmē, par laiku, kad šī filma ir tapusi," norāda Sīmanis.