Apgāds "Neputns" izdevis Pāvila Johansona dzejoļu krājumu „Paisums un bēgums".

"Tas bija liels sapnis," sarunā raidījumā Kultūras Rondo atklāj Pāvils Johansons. „Paisums un bēgums" ir pirmais dzejnieka un dziesminieka Pāvila Johansona krājums, kas izdots Latvijā.

Krājumā ietverti dzejoļi no dažādiem gadiem. Un tas veidojies pēc nejaušības principa, kā izmetot kauliņus spēlmanim. „Es nevarēju atrast īsti tematiku. Hronoloģijai nav nozīmes. Nolūks bija sastapties ar dzejoļiem no dažādiem laikiem un pāršķirot vienu lappusi uz nākamo varbūt būs kāds pārsteigums. Nezinu, kā to uztvers lasītāji, bet izdevējai un redaktoram nebija iebildumu, ka tā rīkojos,” atklāj Johansons.

Grāmatas redaktors ir Jānis Rokpelnis.

„Biju ļoti paklausīgs redaktoram, lai gan būtu licis dažu dzejoli vēl krājumā. Bet viņam ir tāda pieredze, viņš ir tik rūdīts un viņam ir laba acs, domāju, ka uz viņu varu labi paļauties,” bilst Johansons.

Par sevi Pāvils Johansons saka, ka vairāk būtu dziesminieks jeb kā kādreiz sauca bards, tāds, kas mēģina sakausēt dzeju ar dziesmām. Bet ir arī abas lietas atšķirtas. Savu pirmo dzejoli viņš uzrakstījis zviedru valodā. Tas bijis par Donaldu Daku – tā bijusi četrrinde ar atskaņām, kas tapusi apmēram 7 – 8 gadu vecumā, kad tikko bijis iemācījies rakstīt. Latviski sācis rakstīt pusaudža gados, kad pārsviedies no zviedru valodas sarunās uz latviešu valodu sarunās ar latviešiem. "Vajadzēja izšķirties un lēnām sāku latviski rakstīt, lai gan iesākumā bija ļoti grūti ar visu sarežģīto gramatiku. Bet man bija laime, ka mana māte [dzejniece Veronika Strēlerte] bija labvēlīga un ar maigu roku koriģēja to, kas bija nepareizs," stāsta Johansons.