Popkultūras spēks ir tās dažādībā. Gan žanru, gan satura. Ar tās sniegtajām iespējām mēs varam izdarīt ļoti daudz un dažādas lietas. Ja iepriekšējā sērijā vairāk stāstījām par šīs iespējas negatīvo pusi, tad turpmākajās minūtēs vairāk koncentrējamies uz pozitīvo.

Piemēram, cilvēks var saprast kā darbojas lietas un vietas, skatoties seriālus.

“Daudzas lietas jau cilvēki uzzina no popkultūras. Teiksim, kādreiz ārsti sūdzējās, ka pie viņiem atnāk un pieprasa izmeklēšanu Doktora Hausa stilā. Tas anektodisks gadījums, bet kaut kāda patiesība tur ir. Cilvēki saprot, kas notiek slimnīcā, un viņi negrib parasto slimnīcu, viņi grib doktoru Hausu, kurš sarežģītu diagnožu gadījumā tomēr nonāk pie pareizās diagnozes. Tur jau ir arī pozitīva lieta tajā visā, jo nevar viens normāls cilvēks lasīt pilnīgi visu, rakties cauri kvantu mehānikas grāmatām, bet kaut kādu priekšstatu var dabūt, kad tu skaties seriālu par fizikas laboratoriju. Tam, ko zinātniskā valodā sauc par sociālām reprezentācijām, nu, ka mums ir priekšstats par to, ko mēs, zināmā mērā, nesaprotam, nu tur jau lielā mērā var pateikties popkultūrai. Vai tas ir labi? Es nezinu, bet tas noteikti nav slikti,” stāsta Latvijas Universitātes profesors Ivars Austers.

Kaut ko saprast mēs varam tikai tad, ja to esam iepazinuši. Visu iepazīt dzīvē mēs nevaram, taču ir lietas, ko varam iepazīt, veroties ekrānos vai uz skatuvi, un jūtot līdzi tēliem. Varam arī paskatīties no malas paši uz sevi un mūsu sarežģīto sabiedrību, un stereotipiem, kas tajā mīt. Kā tos nolobīt, var vērot Ingas Tropas režisētajā izrādē “Dvēseļu utenis”. Izrādes centrā ir stāsts par sešiem jauniešiem vienā komunālajā dzīvoklī – kārtīgu nacionālisti, minoritāti minoritātē – homoseksuālu krievu, čigānu, vācieti, polieti un latvieti-pasaules pilsoni. Un stereotipiem vienam par otru, kam patiesībā nav nekāda sakara ar pašu pieredzi.