Nacionālajā teātrī šovakar pirmizrāde notikumam, kurā ir pietiekami daudz noslēpuma, lai paskatītos aiz ziņkārības vien, kas iznācis Maskavas režisoram Kirilam Serebreņņikovam, iestudējot „Raiņa sapņus”. Kā Raini redz režisors un Nacionālā teātra aktieri? Kāds izcilais latviešu dzejnieks ir skatā no malas un  pasaules literatūras kontekstā?

Kirila Serebreņņikova apcere par Raini:

"...visā sāpes rit..." - kādā no dzejoļiem rakstījis Rainis. Cilvēki darīja viņam pāri, bet arī viņš pats ne reizi vien sāpināja cilvēkus. Viņu nodeva, pakļāva morālām un fiziskām ciešanām, un arī viņš pats lika ciest un pārdzīvot. Viņš sludināja Visuma mīlestību, bet tikpat kvēli atgrūda cilvēkus un meklēja absolūto vientulību. Viņš rakstīja ģeniālas lugas un dzeju, bet nekautrējās publicēt viduvējas rindas. Viņš, pēc paša domām, saprata Kosmosa likumsakarības, bet neprata veidot attiecības pat ar tuviniekiem. Viņš uzskatīja sevi par pārdabisku  Nākotnes cilvēku, bet vienlaikus cieta no paša niecības izjūtas. Viņš nepārtraukti ticēja visas tautas utopiskai laimei, ko redzēja kaut kur aiz horizonata, bet pats neprata būt laimīgs un nebija arī. Viss viņa uzrakstītais un pārdzīvotais attiecas uz jebkura cilvēka dzīvi," - uzskata režisors. "Tāpēc es uzdrīkstos apgalvot, ka Rainis - tas ir katrs no mums, un katrs no mums ir Rainis."

Pirmās – studentiem domātās izrādes - var teikt, ka, pāfrazējot Ievu Struku, - teātra direktoram risks ir attaisnojies un pašnāvība nav jātaisa… Bet skatītājiem ir jāskatās izrāde, kurā noteikti nebūs garlaicīgi, iespējams, var skatīties pat vairākas reizes, lai trāpītu dziļākos slāņos un precīzāk „pieslēgtos”.

Bet šodien studijā ir Ieva Struka, kuras ziņā bija dramaturģija, un Jēkabs Nīmanis - konponists. Raidījumā dzirdami arī Laimas Slavas ierakstīti izrādes fragmenti.