Formāli ir pielikts punkts 10 gadus ilgajam Kultūras ministrijas un akciju sabiedrības „Rīgas Kinostudija” strīdam par padomju laika filmu tiesībām. Janvāra beigās Latvijas Augstākā tiesa izskatīja Kultūras ministrijas prasību strīdā par mantiskajām autortiesībām uz Rīgas Kinostudijā tapušajām 973 padomju filmām, kas uzņemtas laikā no 1964. gada līdz 1990. gada 4. maijam, un lēma, ka šīs tiesības nepieder ne Latvijas valstij, ne A/S “Rīgas Kinostudija”. Savukārt autoru – fizisko personu, kuru radošā darba rezultātā tapa šīs filmas – tiesības pastāv Latvijas Republikas likumu noteiktajā kārtībā un tās tiek aizsargātas. Šis lēmums nav pārsūdzams. Tomēr situācijā, kas ir izveidojusies, filmu autoriem – režisoriem, operatoriem, scenāristiem, filmu māksliniekiem un mūzikas autoriem ir daudz neatbildētu jautājumu. Jautājumi varētu būt arī skatītājiem: kas notiks ar pašām filmām - kas tās glabās, atjaunos un kā tās nonāks pie publikas?

Latvijas Augstākās tiesas materiālos tiek spriests par 973 filmām, kas ir tikai daļa no „Rīgas Kinostudijas” kolekcijas. Saraksts tapis steigā, tādēļ esot nepilnīgs, bet spriedums attiecas uz visām padomju gadu filmām.

Autortiesības pieder autoriem un to mantiniekiem, pašas filmas – nevienam. Tomēr tās aizsargā Latvijas likumi. Gadu gaitā likumi ir rakstīti un pieņemti, laboti un atkal pieņemti.

Latvijas filmu likteņos ieinteresētie tos ir pētījuši un atzinuši, ka, meklējot risinājumu, likumu gūzmā un bieži arī to neskaidrajos formulējumos, iespējams par patiesību atzīt gluži pretējas lietas. Augstākās tiesas lēmums liedz A/S „Rīgas Kinostudija” pelnīt pašai un nemaksāt autoriem. Tiktāl juridiskais fons.

Kultūras Rondo cenšas saprast filmu autoru iespējas un pienākumus jaunajos spēles noteikumos. Un pats svarīgais – kā Latvijai saglabāt savu filmu kolekciju.

Rihards Pīks, kinooperators, kurš kā režisors uzņēmis vairākas filmas, arī drāmu „Dubultnieks” ar abiem Andreju un Juri Žagariem galvenajās lomās norāda, ka aktuāls ir jautājums par to, kam ir reālas rīcības tiesības ar šīm filmām. Kultūras ministrijas pārstāve Ilona Pētersone skaidro, ka spriedums pasaka, ka rīcības tiesības ir pašiem autoriem, bet tas neatceļ visas praktiskās problēmas, kas ar to saistītas. Un, iespējams, būtu vienkāršāk, ja Augstākā tiesa būtu noteikusi, ka blakustiesības ir Kino centram.

Sanāksmē izskanēja aicinājums apzināties Rīgas kinostudijas padomju laika filmu kolekciju kā kultūras vērtību un saglabāt to kā mantojumu. Kļuva skaidri mērķi – darboties tā, lai filmas varētu redzēt publika, lai tās tiktu digitalizētas un atjaunotas.  Pašlaik ir digitalizētas un atjaunotas deviņa Arnolda Burova animācijas, piecpadsmit spēlfilmas to vidū Jāņa Streiča „Limuzīnu Jāņu nakts krāsā” (1981), Leonīda Leimaņa "Pie bagātās kundzes" (1969), Vara Braslas un Gunāra Cilinska "Ezera sonāti" (1976) un citas. Drīz ir gaidāma Rolanda Kalniņa leģendārā "Cepļa" (1972) atdzimšana, sagaidot meistara deviņdesmit piekto jubileju, kura būs šī gada 9. maijā. Nesen  Rolands Kalniņš Latvijas Nacionālajam Kino centram atdevis filmu studijas „Trīs” filmas. Arī viņš piedalījās kolēģu sanākšanā Kaņepes kultūras namā.

Rolands Kalniņš uzskata, ka lēmums reāli neko nedod, pat vēl vairāk sasaista. Savas flimu studijā "Trīs" tapušās filmas viņš nodevis valstij, lai valsts par tām rūpētos uz apsaimniekotu.

Dokumentālā kino režisors un operators Ivars Seleckis pats rūpējas par savu filmu atjaunošanu. Viņš atzīst, ka par filmu digitalizēšanu būtu jārūpējas Kinofotofonodokumentu arhīvam, vajadzētu būt programmai, kas gādā par kino darbu digitalizēšanu, lai kādreiz uzņemtās filmas būtu iespējams rādīt.

Kino operators Miks Zvirbulis arī uzskata, ka būtu jānodod vienai konkrētai iestādei visas uzņemtajām filmām saistītās pārvaldīšanas tiesības. Ja vēl var paredzēt līdzekļus arhīvam digitalizācijai, jautājums būtu atrisināts.

Jautājuma izlemšana, ko iesākt ar Rīgas kinostudijas filmu kolekciju, kurā ir krietni vairāk nekā sarakstā minētās 973 filmas, nu ir pašu filmu veidotāju atbildība. Kinorežisore Laima Žurgina izteica domas un bažas par nepietiekamo uzmanību. Viņa atcerējās pašas veidoto kinožurnālu „Māksla” par Miervaldi Poli. To 2016. gada vasarā varēja skatīties virtuozā mākslinieka darbu izstādē Latvijas nacionālajā mākslas muzejā.  80. gados to uzņēma uz padomju krāsu lentes, tagad tā krāsojas vienīgi brūni sarkanos toņos. Var trīs reizes minēt, kādēļ filma nav restaurēta.

 

Kinofotofonodokumentu arhīva filmu krājums

Visvairāk Latvijas filmu atrodas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā – no 20. gadsimta sākuma līdz pat mūsdienām. Arhīvs nodrošina arī materiālu izmantošanu. Arhīva direktore Dace Bušante un Dokumentu izmantošanas nodaļas vadītāju Linda Pleša plašāk stāsta par filmu glabāšanas iespējām.

Arhīvs ir izveidojis interneta vietni „Redzi, dzirdi Latviju”, kurā ir ievietotas gan spēlfilmas, gan dokumentālās, gan animācijas, gan dažādas tehniskās un pasūtījumu filmas.

Jaunizveidotais portāls „Redzi, dzirdi Latviju!” ir pilnīgākā vieta, kur varam iepazīt padomju laika Latvijas kino. Spēlfilmām gandrīz visi negatīvi ir Maskavā, daļēji arī animācijas filmām. Šobrīd publiski pieejama informācija par 5500 filmām. Daļa filmu ir digitalizētas.

Arhīva pārstāves stāsta, ka digitālos failus sāka veidot 2005. gadā, kad arhīvs kā dāvinājumu no Japānas vēstniecības ieguva atbilstošu iekārtu. Bet laiks iet un tehnoloģijas attīstās, šobrīd ar šo iekārtu veidotās kopijas jau ir ir amatierlīmenī. Arhīva pārstāves cer, ka sāksies Eiropas digitalizācijas projekts par kultūras mantojuma digitalizāciju, kurā arhīvs ir sadarbības partneris un varēs uzsākt kvalitatīvu filmu digitalizāciju.