“Latviski izdota grāmata, kādas nav pašiem igauņiem,” atklāj tulkotāja Maima Grīnberga raidījumā Kultūras Rondo.

Stāsts ir par igauņu literatūrzinātnieka un rakstnieka Jāna Unduska eseju krājumu “Boļševisms un kultūra”, ko izdevis apgāds “Neputns”.

Grīnberga stāsta, ka viņa vēlējusies “Neputna” veidotājā sērijā, kur jau iznākušas Federiko Garsijas Lorkas “Lekcijas” un Kurcio Malapartes “Nolādētie toskānieši”, piedāvāt arī Jāna Unduska darbus, jo viņš ir sarakstījis daudz dažādas ievirzes eseju, kas lielākoties publicētas periodikā. Rakstnieks atsaucies tulkotājas lūgumam pašam veidot eseju krājumu, un viņa piedāvājums bijis “Boļševisms un kultūra”. Pirmajā brīdī tas raisījis pārsteigumu, taču izlasot kļuvis skaidrs, ka “tas varētu būt kas tāds, kas Latvijā cilvēkiem, kas vispār par to gribētu diskutēt, varētu diskusiju raisīt”. Ievadeseju „Nolādētā dialektika. Ievads Nepatīkamajā” Undusks rakstījis speciāli izdevumam latviešu valodā.

Tulkot bijis ārkārtīgi aizraujoši, atklāj Grīnberga, jo Undusks pats saka, ka “tekstam ir jābūt kā aizraujošai personībai, kas bagātina jebkurā gadījumā; kā labam partnerim, ar kuru kopā mums nerodas sajūta, ka izšķērdējam savu vērtīgo dzīvi. Es kā literatūras vēsturnieks un teorētiķis gribu arī zinātniskam tekstam pieslīpēt formu, tas ir dot tekstam plašāku vai koncentrētāku dimensiju, kam ir sava raksturīga izteiksme vai stils".

Vai tas, ko un kā pēta Undusks, sasaucas ar to, ko dara Latvijas vēsturnieki par šo tematu, jautā Grīnberga vēsturniecei Dainai Bleierei raidījumā Kultūras Rondo.

“Man liekas, ka igauņiem drusku citādāka tradīcija, kas nav tik izteikta latviešiem. Tā ir interdisciplinaritāte, kas raksturo arī Undusku – saistība starp filozofiju, literatūru un vēsturi, un tas, cik brīvi viņš operē visās šajās telpās vienlaicīgi,” analizē Bleiere.

Runājot konkrēti par krājumā minēto igauņu dzejnieka Juhana Smūla “Poēmas par Staļinu” analīzi, Bleiere vērtē, ka nav sastapusi tāda veida analīzi par attiecīgā laika dzejniekiem, piemēram, par Sudrabkalnu latviešu darbos. “Mēs esam it kā to nolikuši malā, tā daļa mūs neinteresē, tā ir konjunktūras dzeja,” norāda Bleiere. Pētniece uzskata, ka parādot Staļinu slavinošās poēmas saistību ar reliģisko dzeju un reliģisko domāšanu, tas piešķir visam citu kultūrslāni. “Viņš ienes svaigu vēsmu mūsu domāšanā par lietām, tas liek domāt, ka staļiniskai kultūrai ir dažādi slāņi, tā bija daudz komplicētāka,” - tā Bleiere.

Mūsdienās vēsturei ir ciešas saites ar politoloģiju, kultūras antropoloģiju. Bieži ir pētījumi, kuri uz dažādu nozaru robežas. “Latvijā šie virzieni ir vēl vāji attīstīti. Ir šķirtne starp vēsturi un pārējiem, man šķiet, ka igauņu vēsturnieku darbos šī šķirtne ir mazāka, viņi vairāk integrējušies mūsdienu rietumu pieejās un skatījumos. Runājot par padomju periodā pētniecību Baltijas vēstures zinātnē kopumā, tomēr esam līdzīgi," atzīst Bleiere.