Sikspārņu tēviņi, kuri nēsā aiz vaigiem mātītes pievilinošu vielu, rudenī spietojoši un migrējoši sikspārņi un šmucīgi augļēdāji sikspārņi, par to visu sarunas raidījumā, kurā tiks „aplūkoti” vienīgie zīdītāju klases dzīvnieki, kuri pielāgojušies lidošanai. Par sikspārņiem stāsta bioloģijas doktors, sikspārņu speciālists Jurģis Šuba un bioloģijas doktors, herpetologs Igors Caune.

Laiks, kad rudens iegūst aizvien ziemīgākas aprises dabā iezīmējas ar mieru un klusumu. Liela daļa dzīvnieku ir uzēduši tauku mētelīti ziemai un iekārtojušies uz miegu, daļa putnu aizlidojuši sildīties uz dienvidiem, daļa faunas turpina rosīties un  pārziemot tepat. Bet ir tādi interesanti dzīvnieki, kuru kārtas pārstāvji gan lido ziemot uz siltajām zemēm, gan iekārtojas uz guļu tepat mūsu klimatiskajā  zonā, gan  pirms ziemas sākšanās  pagūst nodoties  romantikai - riesta laikam. Tie ir sikspārņi - kustoņi, kurus Dievs, šķiet, radījis no citu zvēru atliekām - peles ķermeņa, zaķa ausīm, arheopteriksa plēvainajiem spārniem un saburzīta čivavas suņa ģīmja. Toties šie mazie frakenšteini var sazināties ar ultraskaņas palīdzību, ir  vienīgie zīdītāji, kas apveltīti ar spēju lidot un lieliski atpūšas, karājoties ar galvu uz leju.

Runājot par Latvijas sikspārņu pētniekiem, parasti tiek minēti biologi Gunārs Pētersons un Viesturs Vintulis. Tagad viņiem ir pievienojies nule doktora grādu ieguvušais Jurģis Šuba, kurš  uz interviju atnāk ar sikspārņu gredzenu virteni. Gredzenošana ir tikai maza daļa no sikspārņu pētnieka darba. Staigāšana pa alām, tumsai iestājoties, šo dzīvnieku ķeršana un gredzenošana, lūkojot rast skaidrojumu tam, kāpēc sikspārņi spieto un  kurp tie migrē rudeņos – tieši  pie šāda doktora darba strādāja Jurģis Šuba. Par to arī mūsu saruna, kur ziemā paliek sikspārņi, kāpēc tos nevajag modināt un kas ir sikspārņu spietošana.

Neliels ieskats sikspārņu mīlas dzīvē un pēcnācēju radīšanā. Kā  var lasīt interneta vietnes www.latvijasdaba.lv sikspārņu lapā, tad pēc pārošanās sikspārņu mātītēm ir unikāla spēja "iekonservēt" tēviņu spermu savos dzimumvados, kur tā saglabājas dzīvotspējīga vairākus mēnešus - līdz nākamā gada pavasarim. Olšūnas attīstība, apaugļošanās un embrija attīstība notiek tikai pēc pamošanās no ziemas guļas. Ir pierādīts, ka mazuļi neattīstās, ja sikspārnis nedabū normāli pārziemot ziemas guļā (piemēram, nebrīvē).

Latvijā mājo 16 sikspārņu sugas. To galvenā barība ir kukaiņi un tie neēd mūsu pagrabu krājumus - bietes, kartupeļus, ievārījumu, marinētus gurķus. Latvijā mītošie īpatņi ir pavisam nekaitīgi, atšķirībā no dažiem asinskārajiem un nejauku slimību pārnēsātajiem dienvidu zemēs mītošajiem radiniekiem, un, kā apgalvo mūsu sikspārņu pētnieki, tad arī mīts par šo dzīvnieku  indevi - ielidot  cilvēka matus, nav atspēkojies.