Paradokss, bet mūsu galvaspilsēta pēdējos gados ir kļuvusi par vistu vanagu visiemīļotāko dzīvesvietu. Augstos kokos kapu teritorijā šie plēsīgie putni sev ir ierīkojuši ligzdas, perē olas, karo ar vietējam vārnām un nikni uzbrūk ikvienam, kas tuvojas viņu mazuļiem. Raidījumā runāsim par to, kā noritēja ornitologa Aigara Kalvāna ( skat. pievienoto attēlu, kur Aigars redzams vistu vanagu sacaurumotā jakā) kāpiens 10 metru augstā bērzā, lai apgredzenotu vistu vanagu mazuļus, kā arī par pašiem putniem.

Miķeļa  kapus, kas savulaik tika veidoti kā mūža mājas Rīgā mītošajiem  poļu tautības cilvēkiem, kuri laika gaitā saplūduši kopā ar turpat līdzās esošo Musulmaņu kapsētu  un Garnizona kapiem, kur apglabāts arī gleznotājs Baskājis Irbīte,  šo kultūrvēsturisko ainavu papildina vistu vanagi, pareizāk sakot, daži  minētie putni ir iecienījusi šo kapsētu. Šie  izskatīgie plēsēji pēdējos 30 gados ir iemīļojuši  daudzas vietas mūsu galvaspilsētā, ne tikai klusas un vēsturiskas  kapsētas. Pilsētas troksnis vistu vanagam netraucē, galvenais, ka te mīt papilnam treknu balodīšu, kas ir būtiska šī putna ēdienkartes sastāvdaļa.

 Ir  ļoti  agrs darbadienas rīts, pilsēta vēl nav īsti pamodusies, un pa Miķeļa  kapiem šajā agrajā stundā pastaigājas dīvains pārītis: viņš, tērpies caurumiem sadīrātā jakā ar smagu mugursomu, no kuras rēgojas ārā virves un kāpšļi, un viņa ar mikrofonu rokās atgaiņā odus un seko ērmotā alpīnista pēdās. Ornitologs Aigars Kalvāns jau vairākus gadus pētī Rīgā mītošos vistu vanagus. Tā ir viena no divām vanagu ģints sugām, kas sastopama Latvijā; otra suga ir zvirbuļvanags. Vistu vanagam ir 8 pasugas, vistu vanaga izplatības areāls aptver ziemeļu puslodes mēreno joslu. Latvijā vistu vanags ir samērā parasts ligzdotājs un ziemotājs, bet to skaits ir ievērojami mazāks nekā 20. gadsimta pirmajā pusē. Ornitologi uzskata, ka vistu vanagu skaits samazinājies, jo 1990. gados likvidēja kolhozu lopu fermas. Pie fermām vienmēr uzturējās putni, kurus barībā izmantoja vistu vanags, piemēram, mājas baloži. Caurmērā uz katru fermu bijis pa vistu vanagam, kurš tur barojies un tuvumā dzīvojis. Pēc fermu likvidācijas arī vistu vanagiem nācās meklēt citas barošanās vietas, tādēļ mūsdienās tas nereti novērojams pilsētu teritorijās, veikli medījot baložus, vārnas un citus putnus. Kamēr Aigars Kalvāns iepazīstina  ar vistu vanaga dosjē, tuvojamies pamatīgi augstam bērzam, kura galotnē vīd milzīgs tumšs murskulis. To, ka esam vistu vanaga māju teritorijā var pateikt arī pēc klaigām. „Tā ir  mamma,”  konstatē Aigars.  Vistu vanagi ir vieni no krāšņākiem Latvijas plēšputniem: zilpelēkiem spārniem un muguru, bet vēders kā smalks zebru raksts vai pavasarī kūstošs pilsētas sniegs ar dubļu strīpiņām.