Par Veru Singajevsku – pa īstam savējo pie mums Latvijas Radio- apceri sagatavojusi redaktore Dzintra Matuzāle:

Veras Singajevskas, mīļi dēvētas par Singu - dzīvespriecīgā un neatkārtojamā balss ir mūsu Radio arhīva Zelta fonds.  Ar to izaugušas un augs vēl neskaitāmas paaudzes. Karlsons, Kāpēcītis, Čabatiņš, Alfons Trīcvaidziņš, Karalis Matiušs Pirmais, Lapsēns Luijs XIV, Mazais Nikolā, Vinnijs Pūks… tās ir tikai dažas no vairākiem simtiem Singas spoži iedzīvinātu lomu Latvijas Radioteātra iestudējumos. Singa bija ne tikai unikāla teātra māksliniece, bet arī pa īstam savējā pie mums – Latvijas Radio.

Jau 50. gadu sākumā Singa piedalījās visdažādāko radio iestudējumu ierakstos kā aktrise. Bet tad pienāca laiks, kad Vera Singajevska kļuva par radioteātra štata režisori. Lai varētu īstenot savas ieceres iestudējumu veidošanā, režisore saprata, ka Radio nepieciešams pašiem savs bērnu ansamblis. Bija konkurss. Un nodibinājās „Pūpolītis”. Fonotēkā saglabājušās 9 dzejas kompozīcijas, kuras ielasījuši „Pūpolīša” dalībnieki, un 8 radioiestudējumi ar bērnu piedalīšanos. Varbūt esat dzirdējuši lugas „Karalis Matiušs pirmais”, „Emīls un Berlīnes zēni”, „Gaidīšanas svētki’, „Toto piedzīvojumi kaķu pilsētā” un dzejas lasījumus „Meža malas zaļais knauķis”, „Vajag saulīti glabāt”, „Dziesmā iekšā, no dziesmas ārā”. Vēl pavisam nesen, kad raidījām vienu no „Pūpolīša” ierakstiem, radioteātrī saņēmām e-pastu, kurā kāda mamma lūdza uzņemt viņas bērnu „Pūpolītī”. Droši vien mamma nebija saklausījusi ieraksta gadu, bet tas liecina vien par to, ka šie 30 gadus senie ieraksti skan ļoti mūsdienīgi. „Pūpolīša” dalībnieki Edgars Siliņš, Raimonds Gruntiņš, Helēna Laukmane, Māris Finks, Beāte Doriņa un citi nu jau izauguši lieli un pašiem bērni „Pūpolīša” dalībnieku vecumā.

Ja režisore Singa būtu ierakstījusi vienu vienīgu iestudējumu „Staburaga bērni”, arī tad viņas vārdu Radioteātra vēsturē  rakstītu ar lielo burtu.

Singa ar bērniem bija ļoti patiesa, un viņu savstarpējā uzticēšanās atklājās arī Radioteātra iestudējumos. Arī pret kolēģiem Singa izturējās ļoti sirsnīgi un vienkārši, vienmēr interesējās par viņu priekiem un bēdām, pasmejoties arī par savām ikdienas raizēm. Piemēram, Singa stāstīja, ka iepriekšējā vakarā  viņa izdomājusi, ko ģērbs nākamajā dienā. Saskaņojusi apģērbu, piespraudes. Bet raugi – no rīta laiks tāds, ka viss izdomātais nekam neder. Un tad pēdējā brīdī tiek uzvilkts tas, kas  tiek uzvilkts. Vai arī - uz vakariņām visa ģimene , katram nākot no sava teātra, nopērk tikai pienu. Maizes nav. Nākamajā reizē ir tikai maize. Nav piena.

Singa nekad nešķiroja cilvēkus pēc ieņemamā amata. Viņa ar vienādu attieksmi izturējās gan pret vadību, gan apkopēju Radiomājā. Un mēs, jaunie žurnālisti, kam ar Singu kopā bija laime strādāt, to labi iegaumējām: Ne vieta padara cilvēku svarīgu, bet cilvēks – vietu.