Vai musulmaņu tiesības Latvijā drīkst ierobežot drošības apsvērumu dēļ?

Lai gan Latvijas likumi neliedz celt musulmaņu dievnamus – mošejas, pašreiz tādu plānu vietējai kopienai nav. Šobrīd Latvijas musulmaņi izmanto esošas lūgšanu telpas, un gaida uz jaunā islāma kultūras centra projekta pabeigšanu. Tomēr, marta vidū Rīgā uz ielas notikusi musulmaņu lūgšana raisīja sabiedrība neizpratni un diskusija par to, vai to drīkst pieļaut. Kas tieši ir tiesības uz reliģisku brīvību, cik daudz musulmaņu ir Latvijā un vai tie apdraud sabiedrības drošību?

Musulmaņu skaitu Latvijā precīzi noteikt ir sarežģīti. Vispirms tāpēc, ka valstī netiek ievākta informācija par iedzīvotāju reliģisko piederību. Taču reģistrētām reliģiskām organizācijām – tostarp musulmaņu – ik gadu ir jāiesniedz Tieslietu ministrijai pārskati par savu darbību, kur iekļauj arī savu locekļu skaitu.

Šobrīd pēdējais pieejamais pārskats ir par 2024. gadu. Tajā norādīts, ka musulmaņu draudžu locekļu kopīgais skaits Latvijā ir 175 cilvēki.

Šie dati atspoguļo tikai to informāciju, kuru sniedz pašas reliģiskās organizācijas – un vērts atzīmēt, ka nepastāv vienotu kritēriju, kā draudzes uzskaita savu locekļu skaitu. Piemēram, vai par draudzes locekļiem tiek uzskatīti kādas kopienas aktīvie piederīgie, vai arī tie, kas apmeklē tās dievkalpojumus tikai lielo svētku laikā. Latvijas Musulmaņu garīgās padomes priekšsēdētājs, muftijs Zufars Zainullins sarunā ar Latvijas Radio norāda uz lielāku musulmaņu skaitu.

„Šobrīd musulmaņu kopienās Latvijā ir aptuveni 10 000 cilvēku. Pamatu veido: tatāri, azerbaidžāni, čečeni, inguši, kazahi, uzbeki, tadžiki, kā arī cilvēki no citām musulmaņu valstīm, mums ir no Afganistānas, Alžīras, Ēģiptes, Sudāna, un citām valstīm.”

Vaicāts par to, cik daudzi no šiem 10 000 ir tie, kurus var saukt par praktizējošiem musulmaņiem, jeb tādiem, kuri aktīvi piekopj islāma tradīcijas, muftijs atbild, ka tie varētu būt ap 3–4 tūkstošiem cilvēku.

Zainullins stāsta, ka lielāka daļa no tiem dzīvo Rīgā, bet musulmaņi dzīvo arī Liepājā, Daugavpilī, Ventspilī, Cēsīs, un citviet Latvijā. Islāma kopienas Latvijā pieder gan sunītu, gan šiītu virzienam.

Lai gan starp tiem pastāv ievērojamas atšķirības, Latvijā tie lūdzas kopā. 

„Kā muftijs, es aicinu musulmaņus sargāt mūsu kopienas vienotību un izvērsties no šķelšanās pēc mashadim (mošejām) un kultūras tradīcijām. Islāma mantojuma bagātībā izpaužas daudzveidībā, taču šī daudzveidība nedrīkst kļūst par iemeslu sašķeltībai.”

Latvijas likumi neaizliedz būvēt mošejas vai kādas citas reliģijas celtnes, uzsver Rīgas Stradiņa universitātes profesors Jānis Grasis. Bet, viņaprāt, pat ja musulmaņu kopienai izdotos rast līdzekļus šai iecerei, to neizdotos paveikt.

„Ir attiecīgi pašvaldību teritoriju plānojumi, ja un tur nav nekur ierakstīts, ka var būvēt mošeju.

Lai uzbūvētu šādu ēku, ja vienmēr ir sabiedriskā apspriešana. Līdz ar to es nespēju iedomāties, ka Latvijā, jebkurā pilsētā – arī Rīgā, kāds gribētu būvēt šeit mošeju”.

Grasis norāda, ka iedzīvotāji parasti reaģē uz iespējām piedalīties sabiedriskajā apspriešanā. Kas arī vairākas reizes novedis pie tā, ka kādi projekti tā arī netika īstenoti. Līdz ar to viņaprāt mošejas celšana, piemērām, kādā no Rīgas apkaimēm būtu iespējama tikai tad, ja tās iedzīvotāju vairākums būtu musulmaņi, vai arī pārējie iedzīvotāji neiebilstu citu iemeslu dēļ.