Zenta Mauriņa: Vēl viens prieka priekšnoteikums ir savrupība un klusums. Cilvēks, dzīvojot barā, neviļus aiz pašuzturēšanās dziņas pielāgojas baram. Dvēseles dziļuma dimensija paseklinās, personīgā iniciatīva apsīkst. Ja cilvēks nevar dienu iztukšot no sava kausa, ja tam tā jātukšo no kopīgā katla, viņš dzīvo tikai pusdzīvi, viņa garīgā seja arvienu vairāk izbāl.

Ja cilvēkam ar kādu cilvēku, arī ar vissimpātiskāko vai, Dievs nedod, ar vairākiem cilvēkiem, nepārtraukti jābūt kopā, viņa domas atrofējas, jutekļi notrulinās, sapņi nonīkst, viņa ilgas viņa vairs nepazīst, viņš gan vēl spējīgs piedalīties izpriecās, bet prieka putns šausmās no viņa aizbēg. Viņš pazīst laika kavēkļus, bet ne laika piepildījumu.

„Savrupība un klusums ir nepieciešama garīgai izaugsmei, tas ir kardināls likums, ko tieši vai netieši, uzsvērti vai mazāk uzsvērti atzīst visas pasaules lielās reliģijas un arī daudzas tā sauktās primitīvās reliģijas,” norāda Vaira-Vīķe Freiberga.

„Ziemeļamerikas iedzimto ciltīm, daudziem, sevišķi tā saukto lielo klajumu cilšu locekļiem, lai jauns vīrietis varētu pievienoties pieaugušo saimei, viņam bija jāiet kaut kur tuksnesī jeb kaut kur vientulība un jāmeklē sava vīzija par savas dzīves sūtību un dažreiz savs slepenais vārds. Tās bija tādas sabiedrības, kurās, protams, cilvēki dzīvoja ļoti saspiesti un nemitīgi cits ar citu kopā.

Esmu runājusi ar studentiem no Āfrikas, kas nāk no ciltīm, kur pieņemta daudzsievība un līdz ar to vienā, varētu teikt, zaru būdu jeb māla būdu kompleksā dzīvo tāda kā lielģimene – tur ir vīrs ar vairākām sievām un katra sieva ar saviem bērniem. Viņi visi tur apgrozās kopā diezgan mazā zemes platībā, viņiem jādzīvo kopā. Tā tas bijis gadsimtiem un gadu tūkstošiem. Nav jau tā, ka to nevar pārdzīvot,

antropoloģiski var atrast daudzus piemērus, kur cilvēkiem izdzīvošana balstījās uz to, ka viņiem bija jābūt kopā. Tas, ka klusums un savrupība, ieniršana sevī jeb, kā saka, sava iekšējā dialoga apturēšana ir būtiskā garīgam attīstības ceļam, tas arī ir tiesa.”

Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.