Pagājušā gadsimta 80. gados ziņu rediģēšana atgādināja rokdarbus: ar līmi, šķērēm un baltu korektoru tās tapa ”labotas”, lai lasāmā un saprotamā veidā nonāktu diktora rokās. Nu jau sendienu skaņa ir teletaipa mašīnas lentas čirkstēšana, pa kuru pienāca ārvalstu jaunumi. Par tiem laikiem stāstīs bijušie radio „ziņu cilvēki” Zaiga Grīnberga (attēlā stāv labajā pusē ar radio reportiera magnetofonu uz pleca, lai intervētu par Rīgas goda pilsoņiem ieceltos veterānus Martu Krustiņsoni un E. Smilgu, 80. gadi), Judīte Čunka, Aivars Markots un Latvijas Radio ziņu dienesta vadītāja Mirdza Vizule.

Savukārt portāla lsm.lv, Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas interneta ziņu redakcijas, galvenā redaktore Marta Cerava teic, ka viņai darbs ir vienmēr līdz kabatā - ziņas top viedtālrunī.

„Ziņas ir radio centrālā ass un mugurkauls,” teic kolēģi Radio, šo jaunumu veidotāji. Ātras, aktuālas, svarīgas un gaidītas, un tikpat ātri ierakstāmas vēsturē, jo uz šī sprinta trases jau stājas nākamās. Taču, ja turpinām lietot sporta terminus, to veidotājiem ir vajadzīga maratonista izturība. Raidījumā sarunas par to, kā ziņas ir tapušas kādreiz - laika nogrieznī pirms aptuveni 30 gadiem, to dienu ideoloģija, cenzūras šķēres un kāda tehnika nodrošināja to ieguvi un kā ziņas, vārda tiešā nozīmē, izskatās šodien.

Runājot par tradīcijām Ziņu dienestā, vēl joprojām līdzās ziņenieku darbagaldam uz grīdas guļ nesaplēstu un nesaburzītu papīru kaudze. Kāpēc šādi tiek glabāti, tā teikt, svaigi vecie jaunumi, stāsta Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītāja Mirdza Vizule.

Tarkšķoša skaņa, kas bija dzirdama radiomājas pašā augšējā stāvā, liecināja par teletaipa darbu. Tur atsevišķi no ziņu redakcijas darbiniekiem mazā skabūzītī teletaipa mašīna drukāja ziņas, meitenes, kuras te dēvēja par teletaipistēm izdrukātos papīru ruļļus nesa un nodeva, kā toreiz sauca, Informācijas redakcijas darbiniekiem, kuriem šie papīru palagi bija jāizlasa un tad jārediģē, atceras raidījuma „Krustpunktā” žurnāliste Zaiga Grīnberga, kura pagājušā gadsimta 80. gados strādāja par vietējo ziņu redaktori. Zaiga uz sarunu līdz ir paņēmusi jau nodzeltējušas ziņu lapas: gan mašīnrakstā jau sagatavotas ziņas, gan gabaliņu no teletaipa izdrukātā materiāla.

Ja tagad par notikumiem Ukrainā reizēm no pašas notikumu vietas stāsta Latvijas Televīzijas ziņu dienesta žurnāliste Judīte Čunka, tad 1993. gadā Judīte bija Latvijas Radio ārzemju ziņu redaktore.

80. gadu vidū radio ārzemju ziņu redakcijā darbu sāka jauns, enerģisks puisis, toreiz vēl ekonomikas students Aivars Markots, kurš savas darba gaitas atminoties, bils, ka toreiz viņam ir palaimējies ar labu kolektīvu un gudriem priekšniekiem.

Tolaik ārzemju informācijas redakciju vadīja Mihails Levins un, kā tagad teiktu, producents bija Bruno Zēbergs, labi un gudri vadītāji, jo zināja, ka līdzās oficiālajam teletaipam, pa kuru nāca Padomju Savienības galvenās ziņu aģentūras TASS un toreizējās pašmāju aģentūras LATINFORM caurskatītā un apstiprinātā informācija, ir paslepens teletaipa aparāts, kur pienāca ziņas no Rietumvalstu ziņu aģentūrām. „…un viņi atļāva man šīs ziņas izmantot,” atceras Aivars Markots.

Tagad jau ierasts, ka to vai citu televīzijas vai radio raidījumu skatāmies vai klausāmies internetā pie datora, kaut gan LSM jeb Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio vienotā ziņu portāla galvenā redaktore Marta Cerava apgalvo, ka viņas auditorijai dators jau ir novecojis instruments: redzēt, dzirdēt un lasīt par notiekošo radio un televīzijā tagad var telefonā.

3. februārī LSM portāls, ko var dēvēt par šo laiku jaunāko ziņu pasniegšanas veidojumu, svin divu gadu jubileju. Šībrīža rādītāji liecina, ka Latvijā ziņas par notiekošo Latvijas Radio un televīzijā aptuveni 200 tūkstoši cilvēku lasa savos viedtālruņos vai planšetdatoros.