Raidījumā Septiņas dienas Eiropā runāsim par Lielbritānijas premjera Kamerona solījumiem ierobežot migrāciju un apkarot "pabalstu tūristus". Vērtēsim, kā britu valdošās partijas paziņojumi un potenciālie lēmumi varētu ietekmēt esošos migrantus Lielbritānijā, it īpaši latviešus, kā arī darba spēka kustību nākotnē Eiropas Savienībā. Viesis studijā: domnīcas “Providus” migrācijas pētniece Indra Mangule.

Atskatā par aizgājušo nedēļu: Krievija atsakās no gāzesvada "South Stream" projekta, Vācija mudinājusi atjaunot NATO sadarbību ar Krieviju.

Imigrācija Lielbritānijā un Eiropas Savienība

Lielbritānijas valdība ar premjerministru priekšgalā atkal šūpo Eiropas Savienības laivu. Iekšējo populistu ietekmēta, Deivida Kamerona valdība nolēmusi spēlēt skarbi teātrī, kurā iecerēts par galvenajiem grēkāžiem padarīt imigrantus. Liela brēka par iebraucējiem Lielbritānijā rodas regulāri. 1999. gadā sākās lielākā svešzemnieku invāzija, kas saistīta ar Eiropas Savienību, jo vēsturiski koloniju dēļ Lielbritānijā vienmēr ieceļojuši cilvēki no tālākām un tuvākām zemēm labākas dzīves meklējumos.

Taču šobrīd imigrantu jautājums Lielbritānijā ir kļuvis ļoti neērts populistiskās partijas UKIP dēļ. Šī partija iestājas par ES noārdīšanu un vēlas, pirmām kārtām, apkarot liekēžus imigrantus savās mājās. Nākamā gada maijā paredzētas Lielbritānijas parlamenta vēlēšanas. Paralēli UKIP, stingru pozīciju pret imigrantiem ieņēmuši arī liberāldemokrāti. Tāpēc, lai saglabātu iespēju savai partijai svinēt uzvaru vēlēšanās, cīņa pret imigrāciju meties arī premjerministrs Deivids Kamerons.

„Imigrācija palīdz Lielbritānijai, bet tai jābūt kontrolētai, tai jābūt godīgai un tai jābūt veidotai ap mūsu nacionālajām interesēm. Lielākā daļa britu Eiropas Savienības jautājumos vēlas saprātīgu izvēli, nevis saglabāt status quo vai aiziet no Eiropas Savienības, bet gan reformu un referendumu. Savukārt imigrācijas jautājumā nav tā, ka briti noliegtu imigrāciju, mēs vienkārši nevēlamies, ka tā ir neierobežota. Mēs vēlamies, lai tā būtu kontrolēta. Statistika liecina, ka mums ir izdevies samazināt ārējo imigrāciju, bet to cilvēku, kas ieceļo no Eiropas Savienības valstīm, skaits ir būtiski pieaudzis. Imigrantu ir kļuvis tik daudz, ka dažās jomās valsts vairs nespēj sniegt viņiem piemērotus pakalpojumus un tās pirmām kārtām ir skolas un slimnīcas,” izteicies Kamerons.

Kamerons šobrīd cenšas laipot starp elektorātu. Viņa uzrunas un komentāri cenšas neaizvainot spējīgos, augsti kvalificētos darbiniekus, jo tieši tādi šobrīd izšķir ekonomiskās izaugsmes iespējas. Tajā pašā laikā viņš nekautrējas solīt teju populistiskā veidā, proti, balsojiet par mums gaidāmajās vēlēšanās un mēs atrisināsim imigrācijas problēmu, un 2017. gadā sarīkosim referendumu par Lielbritānijas atrašanos ES.

Kādā no daudzajām aptaujām gan atklājas nepatīkamā patiesība, ka briti paši nezina, ko vēlas. Atbildot uz jautājumu, vai atbalstāt imigrāciju, lielākā daļa respondentu izteikti atbild „nē”, kamēr uz jautājumu, vai arī jūs vēlētos iespēju brīvi ceļot un strādāt ārzemēs, tie paši respondenti atbild ar pārliecinošu „jā”. Šobrīd imigrācijas problēma vairāk atgādina nacionālu negausību. To tiešā veidā apliecina arī migrācijas pētnieks Kristians Dustmans. Viņa savāktie dati uzrāda valdībai nepatīkamu ziņu, ka imigranti atnes Lielbritānijai lielāku labumu, nekā zaudējumus.

„Pētījumā par imigrantiem, kuri ieceļoja no Eiropas Savienības valstīm pēc 1999. gada, atklājās, ka imigranti ir samaksājuši vairāk, nekā saņēmuši atpakaļ pabalstos. Nodokļos viņi ir samaksājuši par 34% vairāk, nekā saņēmuši pabalstos, turklāt viņu prasības pēc pabalstiem ir par 45% mazākas, nekā vietējiem iedzīvotājiem,” komentē Kristians Dustmans.

Acīmredzami, ka diskusijas galvenais iemesls ir tuvojošās vēlēšanas un atvērtais tirgus. Kopš 1. janvāra Lielbritānijā brīvi var ieceļot arī bulgāri un rumāņi. Gluži tās pašas bailes, kas pārņēma britus 2004. gadā pēc lielās ES paplašināšanās, kad uz Lielbritāniju sāka braukt latvieši un citi austrumeiropieši. Vai bulgāri un rumāņi tiešām būtu drauds britu ekonomikai un sociālajiem pabalstiem? Lielbritānijā nokritizētais pētnieks Dustmans atzīst, ka tad jāveic jauni pētījumi, bet atsevišķas tendences varētu mēģināt saskatīt arī šobrīd.

Tas, ko šobrīd piedāvā Kamerona valdība ir izveidot Lielbritāniju par savdabīgu klubu. Viņa skaidrojums ir, ka briti vairāku paaudžu laikā ir veidojuši savu sociālo labumu sistēmu, tāpēc arī imigrantiem lēnām jākļūst par kluba biedriem, ja viņi to tiešām vēlas. Tas nozīmē, ka četr gadu laikā viņiem nepienāktos nekādi labumi un seši mēneši būtu periods, kurā jāatrod darbs Lielbritānijā uzreiz pēc ierašanās, pretējā gadījumā, piesolot deportāciju. Vai tas maz ir iespējams? Kamerons cer, ka tas veicinās darba meklēšanu attālināti, proti, imigrants ierodas Lielbritānijā, kad darba līgums jau ir saskaņots.

Vai šāda politika reāli varētu ietekmēt imigrācijas apjomus no ES? Kristians Dustmans uzskata, ka nē. Iemesls viņa pārliecībai ir tas, ka imigranti kopsummā neizmanto pabalstu sistēmu ļaunprātīgi.

Latviešiem ir tā priekšrocība, ka Lielbritānijā dzīvo liela daļa mūsu tautiešu. Ziņu portāla "Anglo Baltic News" galvenā redaktore Linda Burda, atzīst, ka valda liels aizvainojums.

„Ne jau nu latvieši ir tie, kas veido lielāko imigrantu daļu, kura dzīvotu un saņemtu šos pabalstus. Runājot par pašiem britiem, viņi ir lielākie pabalstu saņēmēji. Bet sajūtas ir tādas, ka pabalstus ir jāiegrožo, jo cilvēkiem ir jāstrādā. Cilvēki brauc uz Lielbritāniju, lai strādātu un pelnītu, nevis, lai sēdētu uz pabalstiem. No šiem pabalstiem nemaz nevar ilgi izdzīvot. Pretreakcijas patiesībā nav,” skaidro Burda.

To, ka nav liela izdevīguma no britu saņemtajiem pabalstiem atzīst arī Mančestrā dzīvojošais Reinis. Viņš lūdza savu īsto vārdu neminēt, taču arī Reinis uzskata, ka lielākie pabalstu saņēmēji ir paši briti. Turklāt jo zemāks izglītības līmenis, jo lielāka atkarība no pabalstiem un arī lielāks atbalsts populistiskiem pret imigrantu saukļiem. Reinis uzskata, ka braukt kaut kur pabalstu dēļ nav vērts, turklāt diez vai tie būtu lieli, jo viņš maksājot mazus nodokļus.

Vaicāts, vai ir iespējams sešu mēnešu laikā atrast darbu, Reinis atzīst, ka tas ir iespējams, ja vien cilvēks to grib.

Kamēr Deivids Kamerons kārtējo reizi piedraud ar iespēju pamest Eiropas Savienību, ja viņam neļaus ierobežot darba spēka brīvo pārvietošanos, Vācijas kancleri šis tango sāk kaitināt. Angela Merkele „Der Spiegel” atzina, ka britiem reiz par visām reizēm jāpieņem lēmums - palikt ES tādā, kāda tā ir, vai tiešām balsot par izstāšanos. Taču graut iekšējo kārtību un apstrīdēt ES pamatvērtības, to gan briti var aizmirst.

Latvijas kino tendences

Eiropas kino mēnesī interesējamies, kādas tendences saskatāmas kino jomā Latvijā. Komentē kino žurnāliste Kristīne Matīsa:

„Latvijas kino par to vienmēr ir uztraucies, vai mēs esam, vai neesam Eiropā. Kopš 2. decembra šīs ir ārkārtīgi piesātinātās nedēļas, kad Rīgā notiek pilnīgi viss – nacionālais kinofestivāls „Lielais Kristaps”, Rīgas starptautiskais filmu festivāls, beigās arī Eiropas kinoakadēmijas balvas pasniegšana. Tas mūs noliek ļoti aktuāli šī jautājumā priekšā – vai mēs esam Eiropā? Es domāju, Eiropā mēs esam jau sen. Ne tikai ģeogrāfiski, kā Latvijas atrašanās vieta, bet būtiski ir tas, ka Latvija ir Eiropas kultūras telpā jau sen un tieši kino industrijas ziņā tas ir tādā veidā, ka neizbēgama ir prasība, ka attīstās kopražojumi. Vienā mazā valstī ar to nelielo finansējumu, kas katrā valstī ir, nav iespējams pilnvērtīgi veltīt naudu filmām. Normālas spēlfilmas budžeti ir tik lieli, kur mazas valstiņas var radīt vienu, bet ne piecas, sešas, septiņas paralēli, kas būtu nepieciešams normālam kino procesam. Tāpēc mūsu producenti jau sen sadarbojas ar ārvalstu kolēģiem, un tā ir ieiešana Eiropas kultūras telpā. Tad it kā pilnīgi negribot, nepielāgojoties nekādām Eiropas tendencēm, tās pat speciāli nepētot, esam dabiski tajā vidē iekšā, jo, strādājot ar ārvalstu kolēģiem – ideālā gadījumā, kā tas ir ar filmu „Modris”, kuras režisors ir Juris Kursietis, atrada grieķu un vācu partnerus. [..] Projekts jau, pirmām kārtām, ir Eiropas līmenī, jo tas viņus interesē, un kopīgi sadarbojoties scenārijs tiek attīstīts tā, lai tas būtu skaidrs un saprotams arī Eiropas skatītājam. Mēs jau dabiski esam Eiropā iekšā”.