Izplatītākā sadzīves notekūdeņu attīrīšanas metode Latvijā ir bioloģiskā attīrīšana ar ar aktīvajām dūņām, ar aerāciju. To pielieto ciematos un pilsētās Latvijā. Bet Latvijā notiek pētījumi, kā optimizēt sadzīves notekūdeņu attīrīšanu.

Nesen raidījumā Zināmais nezināmajā stāstījām par mitrāju lomu un vietu Latvijas dabā, bet mākslīgie mitrāji var itin labi kalpot kā ūdens attīrīšanas iekārtas arī saimniecībās. Kā notiek šis attīrīšanas process, kādi augi palīdz veikt ūdens attīrīšanas procesu, saruna ar Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Meža un ūdens resursu zinātniskās laboratorijas vadītāju un studiju programmas “Vide un ūdenssaimniecība” direktori Ingu Grīnfeldi un LLU Ūdenssaimiecības laboratorijas vadītāju un fakultātes ārējo sakaru koordinatori Lindu Grīnbergu.

Notekūdeņu attīrīšanā izmanto arī augus. Sadzīves un lauksaimniecības notekūdeņiem ir labi mākslīgie mitrāji, izmantojot dabisko ūdens augu faunu, var attīrīt ūdeni no slāpekļa un fosfora savienojumiem. Diemžēl Latvijā ir daudz piesārņotu vietu, kur zemē ir pesticīdu atliekas, naftas produktu paliekas, smagie metāli, arī tur ūdeni var attīrīt ar augu palīdzību, ar mākslīgo mitrāju palīdzību.

Vēl raidījumā reportāža no ūdens attīrīšanas iekārtas "Daugava". Filtrēšana, ozonēšana, dezinfekcija, dūņu attīrīšana - tie ir tikai daži etapi no garā ūdens attīrīšanas procesa, pirms tas nonāk rīdzinieku ūdens krānos. Ik dienu šādi sagatavo vairāk nekā 50 tūkstošus kubikmetru ūdens. Vairāk stāsta uzņēmuma „Rīgas ūdens” stacijas ”Daugava” vadītājs Andris Pļavenieks.

Kas paliek pāri pēc notekūdeņu attīrīšanas?

Cilvēku radītie notekūdeņi, protams, aizceļo uz attīrīšanas iekārtām, zinām. To attīrīšanas gaitā notiek cietās frakcijas, izšķīdušo ķīmisko vielu, patogēno baktēriju un citu bioloģisko sastāvdaļu atdalīšana no notekūdeņiem tā, lai attīrīto ūdeni varētu ielaist atpakaļ upē. Tajā pašā laikā svaigās notekūdeņu dūņas, kuru sastāvā ir līdz pat 99% ūdens un tikai 1% sausnas, ir šķidrums, kas jāapstrādā tā, lai neradītu draudus videi. Turklāt pareizi apstrādātas dūņas var izmantot apstādījumu vai enerģētisko kultūru mēslošanai, vai arī to pārstrāde dod iespēju ražot metānu un to tālāk izmantot par enerģijas avotu.

Notekūdeņu dūņu masa satur ne tikai daudzveidīgu ķīmisko, bet arī krietnu bioloģisko piesārņojumu. Tāpēc vaļēji uzglabāta biomasa rada lielas vides problēmas. Neatkarīgi no izvēlētā dūņu izmantošanas veida, tam jāatbilst diviem kritērijiem: izmantošanai nav jārada negatīva ietekme uz vidi un tai ir jābūt salīdzinoši lētai.

Lētākais ceļš ir sabiezinātu notekūdeņu dūņu izkliede uz lauka, taču tas jau vairākus desmitus gadu ir pretēji vides aizsardzības prasībām. Pētījumi liecina, ka vairāku veidu tehniskajiem notekūdeņiem (piemēram, tiem, kas radušies gaļas pārstrādē vai dārzeņu pārstrādē) ir bīstami augsts bioloģiskais piesārņojums.

Arī dūņu atsausināšanas un ilgtermiņa uzglabāšanas metode ir bīstama, jo daļai patogēno baktēriju dūņu ilgstoša uzglabāšana neko nekaitē.

Ko darīt ar dūņām no notekūdeņiem? Latvijas apstākļos vislētākais un ar vienkāršākiem tehniskajiem paņēmieniem realizējamais veids ir dūņu uzglabāšana atūdeņošanas laukos aptuveni 30 cm biezā slānī. Dūņas gada aukstajā periodā izsalst, tās ir vieglāk atūdeņot, bet, iestājoties siltākam laikam, ir jāuzsāk to kompostēšana: nostādināto dūņu masu samaisa ar sausām lapām, salmiem vai kūdru. Komposta kaudzē aerobo procesu rezultātā temperatūra paaugstinās līdz pat 50–60°C. Lai nodrošinātu gan skābekļa piegādi, gan vienmērīgu masas izkaršanu un līdz ar to dezinfekciju, dūņas to aktīvās darbības laikā (2–3 mēneši) ir jāmaisa. Gatavo kompostu pēc stabilizācijas var ilgstoši uzglabāt un izmantot kā mēslojumu gan apzaļumošanai, gan enerģētisko augu audzēšanai.

Vēl dūņas pielieto biogāzes ražošanā. Procesa atlikumu – digestātu – tālāk var izmantot lauku mēslošanai. Eiropā plaši tiek lietota atūdeņotu notekūdeņu dūņu sadedzināšanas metode, taču tā izmaksā daudz un arī panāk, ka zudumā iet liela daļa lauksaimniecībā izmantojamo barības vielu.