Tamāras Horihas Zerņas romāns “Meitiņa” ir par Krievijas iebrukuma Ukrainā pirmo vilni 2014. gadā, autore pati ir strādājusi tolaik kā Ukrainas armijas brīvprātīgā un daudzi no attēlotajiem notikumiem ir pašas piedzīvoti. Šī gada Adventē rakstniece, šobrīd Tamāra Duda, viesojās Rīgā, kā pati to formulēja – viņas ģimenei ir atvaļinājums no kara.

Ir kāda īpaša grāmata, kas man šopavasar palīdzēja pārdzīvot Krievijas uzbrukuma Ukrainā radīto šoku, tā ir Tamāras Horihas Zerņas  “Meitiņa”. Romāns jau šobrīd Ukrainā iekļauts Ukrainas grāmatu institūta trīsdesmit nozīmīgāko pēc 1991. gada iznākušo grāmatu sarakstā, šogad saņēmis arī Ševčenko Nacionālo balvu, kas ir Ukrainas augstākais apbalvojums literatūrā.

“Meitiņa” ir par Ukrainas karu, taču nevis par šopavasar notikušo iebrukumu, bet gan par kara sākumu 2014. gadā. Rakstniece pati laikā no 2014. līdz 2016. gadam strādāja kā Ukrainas armijas brīvprātīgā, un intervijās Tamāra Duda neslēpj, ka “Meitiņā” attēloti viņas satiktie cilvēki un notikumi.

Par šo romānu raidījumā Augstāk par zemi šogad jau bija saruna ar tā tulkotāju Māru Poļakovu. Ar tulkotāju, jo, sākotnēji, saņemot ziņas no Ukrainas, pat neuzdrošinājos cerēt, ka pārskatāmā nākotnē būs iespēja runāt ar rakstnieci pašu. Bet tā nu ir noticis, pirms mēneša Māra Poļakova savā paziņu lokā izplatīja ziņu, ka Tamāra ar ģimeni nolēmusi pamest Kijivu, jo trūkst elektrības, pilsēta var palikt arī bez ūdens un apkures.

Dzīvoklis Rīgā, protams, atradās Tamāra Horiha Zerņa, īstā vārdā Tamāra Duda, ar jaunākajiem bērniem un mammu apmetās uz dzīvi Rīgā, taču, kā tiekoties izrādījās, tikai uz pāris nedēļām. Pēc tam brauks atpakaļ. Uz Kijivu. Māra Poļakova, kuras nopelni, jo īpaši kara sākumā, ziņu no Ukrainas tulkošanā, informācijas apmaiņas nodrošināšanā, bija nepārvērtējami, arī šobrīd ir Radio studijā, uzņēmusies tulkot. It kā jau varētu ar Tamāru Dudu, profesionālu tulkotāju no angļu valodas, sarunāties arī angliski, taču negribas laist garām iespēju ļaut ēterā skanēt ukraiņu valodai. 

Romāna “Meitiņa” priekšvēsture ir pārsteidzoša. Viena no romānā skartajām tēmām ir – kā un kurā brīdī civilais pieņem lēmumu kļūt par kaujinieku? Ja 2022. gadā jau ir skaidrs, ka Ukrainā runa ir par karadarbību, tad 2014. gadā, kad Krimā ienāca zaļie cilvēciņi, viss vēl bija ļoti neskaidrs, tā lielā mērā bija katra paša iniciatīva – izlemt nepakļauties, iet karot. Kara apstākļos daudzi sevī atklāj jaunus talantus, romāna galvenā varone Meitiņa ir stikla māksliniece, taču kādā brīdī viņa pieņem lēmumu pagatavot kāpostu tīteņus kaujiniekiem, vienkārši – bez kādām atļaujām, saskaņošanas – aizved ēdienu uz aktīvās karadarbības zonu.

Arī romāns “Meitiņa” tapa kā pretošanās kustības daļa, un Tamāra Duda, bez kādas iepriekšējās radošās rakstīšanas pieredzes, atklāja sevī rakstnieces stīgu. Viņa nolēma un arī iespēja uzrakstīt romānu, kas satricināja ne tikai ukraiņus.

Tiekoties ar Tamāru Dudu, domāju par to, kādas personības izveidojas kara apstākļos. Tamārai ir laipns smaids, bet tāds, kurā jaušams milzīgs spēks. Nu jau vairākkārt esmu ukrainietes intervējusi šī kara laikā, un mani pārsteidz viņu iekšējais gaišums, kā viņas neļauj ienākt sevī bailēm, ciešanām vai panikai.  Tamāras vīrs šobrīd atrodas Bahmutā, kas ir viens no frontes karstākajiem punktiem, bet pārējās ģimenes attieksme pret karu ir ļoti racionāla, viņi dara visu, lai paliktu dzīvi un siltumā, bet apzinās, ka pēc īsas atelpas dosies atpakaļ, lai viņu zeme nepaliktu tukša. Romāns “Meitiņa” ir daļa no ukraiņu apbrīnojamās cīņas, no mūsu kopējā kara.