Neredzīgā Anita Šaliņa ada un darina lelles, ilggadējās žurnālistes Guntas Lūses patreizējā dzīve ir Dakteris Klauns. Divas sievietes, divas dzīves mākslas.

Šis raidījums sākās ar ilggadējās žurnālistes un dr. Klauna Guntas Lūses vēstuli soctīklos: “Sveika! Man ir draudzene Anita Šaliņa, kādreiz par viņu rakstīju žurnālā “36.6”. Neredzīga sieviete, kura ada. Viņa tagad arī izgatavo milzu lelles. Ļoti radoša. Viņa dzirdēja Tavu raidījumu, un ir gatava padalīties savas dzīves radošuma pieredzē.”

Raidījums, kuru Anita Šaliņa bija dzirdējusi, bija stāsts par Ruckas mākslas centra producēto, īpaši cilvēkiem ar funkcionāliem redzes traucējumiem pielāgoto izstādi “Neredzamās dzīves”, tā  šovasar bija skatāma, klausāma, taustāma Rīgā, tirdzniecības centrā “Origo”, vēlāk Vidzemes koncertzālē “Cēsis”.

Savukārt es apbrīnoju Guntu Lūsi par spēju pieiet otram cilvēkam klāt, sadraudzēties, un uzreiz sākt runāt par būtisko. Un tas ir otrs iemesls, kāpēc atsaucos Guntas Lūses aicinājumam. Iejūsmina arī viņas pašas dzīves stāsts, un es jau sen plānoju interviju, kurā varētu pajautāt – kāpēc viņa izlēma atstāt žurnālistiku un sadūšojās Dr. Klauna darbam.

Pirms atsaukties aicinājumam, īsu brīdi šaubījos – vai šis stāsts būs piemērots  kultūras programmai. Taču tad manī pamodās dumpinieka gars, galu galā gan kultūras žurnālistam, gan arī viņa klausītājiem reizēm ir veselīgi izkāpt ārā no iepriekšparedzamā rāmja, kas nomēra, kāpēc kāds notikums kļūst par ievērības cienīgu, kultūras ziņās iekļaujamu notikumu.

Sarunā ar Anitu Šaliņu un viņas dzīvesbiedru Gunāru Šaliņu atklāju daudz sev līdz šim nezināma par neredzīga cilvēka kultūras patērēšanas paradumiem. Vai zinājāt, kā neredzīgs cilvēks skatās seriālus? Ka humpalu bodes ir viņa tautas lietišķās mākslas izstādes, jo atšķirībā no izstāžu zālēm, tajās visu drīkst aptaustīt? Mēs tiekamies kādā no Juglas attālā gala dzīvokļiem Rīgā, Gunta Lūse nāk man līdzi, ar savu taktu un žurnālistes rūdījumu kļūst par ceļvedi šīs ģimenes pasaulītē. Neviens no mums vēl nezina, par ko izvērtīsies šī saruna, taču viens iegansts mums jau ir, es taču esmu nākusi skatīties Anitas Šaliņas darinātās lelles.

Guntas Lūses, tolaik vēl Tabores, raksts tapa pirms nu jau 13 gadiem, žurnālam “36. 6”, tur bija tāda rubrika “Nepadodos!”. Gunta rakstīja: “Anita Šaliņa ir apbrīnojami sparīga trīs bērnu mamma. Ada skaistus džemperus, cep gardas pankūkas, poš māju un palīdz vīram remontēt automašīnu. Viņa labprāt sēstos pie stūres un pat spēlētu hokeju! Ja vien spētu redzēt... Tomēr par spīti dzīvei tumsā, Anita spēj radīt pati savu gaismu.”

Patiesībā tobrīd nemaz tik gaišs brīdis Šaliņu ģimenes dzīvē nebija. 2009. gads ir globālās finanšu krīzes laiks, ko līdzīgi daudzām Latvijas ģimenēm, Šaliņi neizturēja, bija samilzuši dzīvokļa parādi, kura dēļ nākamos gadus nācās pārcelties uz laukiem. Lai turētos virs ūdens, Anita Šaliņa savus rokdarbus mēģināja pārdot Vecrīgas smuklietu tirgotavā.

Lai kā Šaliņi būtu nokritizējuši rakstu par sevi krievu presē “Aklā mīla”, Gunārs aši avīzi sameklē turpat plauktā, un ieliek man rokās. Avīze tiek glabāta, tātad tomēr abiem ir svarīgi, ka viņu mīlestība top redzama. Un abu kopā būšanas stāsts patiesi ir tāds, ka kinorežisors Larss fon Trīrs un viņa “Dejotāja tumsā” var iet nervozi pīpēt.

Iepazinušies pēc sludinājuma avīzē, jau nobriedušā vecumā. Anita uz ēverģēlībām nav jāmudina, un arī sludinājumi bijuši tādi – “tīģeriene ar labiekārtotu alu meklē pavasara runci”. “Jāņu paparde grib uzziedēt”. Šo citēju no Guntas Lūses padsmit gadus atpakaļ tapušā raksta, jo mūsu klātienes sarunā Šaliņi pie iepazīšanās stāsta atgriezties vairs negrib.

Trakākais, ka ne šajos sludinājumos, ne tālākajā sarakstē potenciālajiem brūtgāniem Anita nav pat pieminējusi, ka ir neredzīga. Randiņus norunājusi pie sevis mājās, kur perfekti orientējusies. Gunārs bijis viens no nedaudzajiem, kurš viņu  pieķēris – saņemot puķi Anita roku esot aizšāvusi garām. Gunārs un Anita kopā ir  divdesmit piecus gadus. Es saku “kopā” diezgan burtiskā nozīmē, jo es nezinu daudzus pārus, kas ikdienā darbotos tik ciešā sazobē, un te vairs neizšķirt, kur pie vainas neredzēšana, kur tā ir abu kopīga vēlme darīt daudz ko kopā. Jo Anita Šaliņa jau varētu arī pati.

Vēl viens citāts no raksta: „Kad vāru piena zupu, visus izdzenu no virtuves, jo man jādzird, lai piens nepārskrien.”