90. gadi - dinamisks laiks Latvijas preses ainavā

Pagājušā 90. gadi bija jau atkal jauns spilgts pārmaiņu laiks Latvijas drukāto mediju videi. Šajā  laikā no preses skatuves nozuda vai teju līdz nepazīšanai transformējās lielais vairums preses izdevumu, kuri bija iznākuši periodā pirms neatkarības atgūšanas. Tapa jauni izdevumi, kuri lielākoties pastāv joprojām un veido mūsdienu Latvijas lasāmās preses ainavu. Par 90. gadiem - šiem dinamiskajiem gadiem, pieskaroties arī tālākajai procesu attīstībai jau mūsu gadsimtā, saruna ar mediju vēsturnieku, profesori Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātē Aināru Dimantu.

"Pirmais, protams, rodas jauni izdevumu, kas nāk vietā," atzīst Ainārs Dimants, norādot, ka jaunie izdevumi radās jau atklātuma jeb "glasnostj" laikā, kas sākās 1986. gadā. Parādās laikraksts, kas ir izdzīvojis līdz pat mūsdienām, toreiz tā bija "Lauku Avīze", tagad "Latvijas Avīze". Avīze tapa Breša zemnieku reformas ietvarā. Šis izdevums kļuva ļoti populārs, jo talantīgs bija tā redaktors Voldemārs Krustiņš, kura vadīties izdevumi - žurnāls "Lauku Dzīve" un vēl pirms tam laikraksts "Padomju Jaunatne" arī bija ļoti populāri.

"Līdzīgi kā, ja skatāmies uz pirmo neatkarības laiku, tad no laika pirms neatkarības palika viens galvenais laikraksts "Jaunākās Ziņas", šeit būtībā, kas palika, vienīgais, kas izdzīvoja tiešām ilgstoši, tā ir tagadējā  Latvijas Avīze"," norāda Ainārs Dimants.

Kā otru 90.gadus raksturojošu faktoru Ainārs Dimants min Preses nama ieņemšanu, kas saistās arī tehnikas izvākšanu, jaunu telpu meklējumiem izdevumiem. Un tas novedis pie trešā faktora, ko var saukt spontāno privatizāciju.

"Kur vispār notika vispirms Latvijā de facto privatizācija? Presē tas bija ļoti uzskatāmi: pēkšņi šīs redakcijas faktiski kļuva par šo izdevumu īpašniecēm. Tie, kas reāli tajā laikā tur strādāja, tie arī privatizēja, vēlāk arī oficiāli, bet no sākuma de  facto. Nebija nekāda privatizācijas konkursa, kur varētu kādi citi pieteikties. Sava loģika tur, protams, bija, jo tiem cilvēkiem bija savas zināšanas, bet trūkst kapitāla. Protams, arī zināšanas bija ierobežotas, ja mēs runājam par mediju tirgu, mārketingu un tamlīdzīgi," skaidro Ainārs Dimants.

Kas ir būtiskais mantojums, ko pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi ir atstājuši Latvijas presei?

"Galvenais mantojums ir mācības, mācības, ka tiešām nevajag identificēties ar politiķiem, vajag ieturēt kritisku distanci. Tas bija process, kas sākās jau zināmā mērā ar "Dienu", tika gūti arī ne tikai puni, bet viņu tiešām sagrāva. Bet velti uz tām drupām izveidojās žurnāls "Ir". Tagad tās mācības ir gūtas. Domāju, tas ir galvenais, ka ir iedibināta tomēr neatkarīgas preses tradīcija. Labi, mums bija vajadzīgi 30 gadi tam," vērtē Ainārs Dimants.