Latvijas prese Otrā pasaules kara un staļinisma periodā

Turpinot stāstu par Latvijas drukātās preses vēsturi, esam nonākuši līdz Otrā pasaules kara un staļinisma periodam Latvijas preses attīstībā. Par šo periodu stāsta Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pēcdoktorantūras projekta "Pārvērtējot bezvalstiskuma pieredzi, pretestība un kolaborācija Latvijā padomju un nacistu okupācijas laikā" pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis.

Izmaiņas, kas notiek ar Latvijas presi 1940. gadā, kad Latviju okupē Sarkanā armija un Latvijas valstiskums de facto  tiek iznīcināts, Latvijas presi pārveido pēc tiem modeļiem un standartiem, kādi jau pastāv Padomju Savienībā. Cik lielā mērā atbilst patiesībai priekšstats, ka šī pārkārtošana staļiniskajam režīmam nenācās nemaz tik grūta, jo prese jau bija pieradināta klausīt varai?

"Es domāju, šim jautājumam ir tādi divi aspekti. Pirmais aspekts ir tas, ko mēs varam reāli nofiksēt, tā ir būtībā Ulmaņa laika likumdošana attiecībā uz cenzūru un presi, kura 1940. gada vasarā arī tika izmantota ļoti intensīvi, lai šo bijušo Ulmaņlaika presi pārkārtotu jaunajām režīma vajadzībām. Balstoties uz tiem pašiem likumiem, kas bija spēkā līdz 17. jūnijam, regulēja arī šo jaunās preses iznākšanu un informācijas kritiku. Tie paši cenzori, kas cenzē presi pirms okupācijas, cenzēja viņu arī pēc okupācijas," vērtē Kaspars Zellis.

"Otrs jautājums ir vairāk mentāls. Mums nav kaut kādu datu, uz kuriem mēs varētu balstīties, ka tik tiešām šie cilvēki tika pieradināti neierobežoti klausīt varai Taču nenoliedzami tie uzvedības modeļi un pieradināšana pie cenzūras, pieradināšana pie tā, ka ir jāraksta tikai varai tīkami, tas, protams, arī ietekmēja šo pārejas periodu. Protams, galvenie redaktori tika atlaisti, kā pārāk neuzticami, bet zemākā ranga preses darbinieki viņi turpināja darbu, bet tā kā viņi to bija darījuši arī iepriekš, turpina Kaspars Zellis.

1940. / 41. gadā iznāk vēl žurnāls "Atpūta". Tās, protams, ir ar pavisam citu saturu, vēsta daudz par sasniegumiem un izcilo dzīvi Padomju Savienībā. Savukārt "Jaunākās Ziņas" pārtop par Padomju Latvijas Ministru kabineta izdevumu "Padomju Latvija", un kā tas ir visās padomju republikās, ir vietējais kompartijas centrālais izdevums.  Latvijā tā ir "Cīņa", kura, protams, sevi redz kā 20. gadsimta sākumā iznākušā latviešu sociāldemokrātu laikraksta "Cīņa" turpinājumu.

1941. gada jūnija beigās ir nākamais krasais pavērsiens, Latviju strauji okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks. Latvijā paliek viena dienas avīze latviešu valodā, tā ir "Tēvija". Atkal, kas ir tie cilvēki, kas sāk darboties jau šai vēl vienai totalitārajai varai.

Ja mēs runājam par centrālo presi, tad tie ir bijušie Latvijas laika žurnālisti, kuri arī bija nepatīkami šajā jaunajā okupācijas varai. Te labākais var būt piemērs ir ar Artūru Kroderu, kurš kļūs par "Tēvijas" galveno redaktoru, bet vēlāk šo amatu ir spiests atstāt tieši dēļ tā, ko viņš par vāciešiem ir rakstījis Ulmaņa laikā, kā rezultātā amatu ieguvu daudz provokācijas kā, teiksim, noskaņotais Pāvils Klāns jeb Pauls Kovaļevskis," norāda Kaspars Zellis.

"Otra lieta, tie ir jaunie cilvēki, un tādi bija sevišķi daudz. Tie bija nesagatavoti cilvēki. It sevišķi šī jauno, kā varētu teikt, žurnālistu iesaistīšana bija vērojama provinces presē. Daudzi cilvēki nāca no vērmahta propagandas daļām, kas bija attiecīgi sagatavoti un instruēti. Tas pats Pauls Kovaļevskis jeb rakstnieks Pāvils Klāns arī bija ieradies Latvijā kā propagandas rotas zonderfīrers," atzīst Kaspars Zellis.

1944. / 45. gadā Latvijā atgriežas Sarkanā armija, līdz ar to staļiniskais režīms. Atgriežas "Cīņa" kā kompartijas izdevums, tad parādās "Padomju Jaunatnē" - komjaunatnes izdevums. Šī atgriešanās jau tika rūpīgi gatavota Maskavā.