LSM ziņās: Latvijas prese pēc Staļina nāves – brīvdomīgāks saturs un audzinošie žurnāli


Raidījumu cikla vēstījumā par latviešu drukātās preses vēsturi esam nonākuši līdz pēcstaļinisma periodam padomju Latvijas preses attīstībā.

Sarunu biedri studijā ir vēsturnieki - profesors Ilgvars Butulis un Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša.

Žurnālists Eduards Liniņš raidījumu sāk ar personisku atmiņu: "Bērnībā, tie bija pagājušā gadsimta septiņdesmitie gadi, es vasaras pavadīju pie savas krustmātes, kura abonēja gandrīz visus ilustrētos žurnālus, kas tolaik iznāca.

Tur bija "Zinātne un Tehnika", "Veselība", "Sieviete", šķiet, ka "Liesma", "Lauku Dzīve" un, protams, "Zvaigzne", kas bija lielākais no nozīmīgākais ilustrētais žurnāls. Un ar šādu komplektu, jāsaka, strādājošam cilvēkam tāda mēneša nopietnas lasāmvielas deva bija nodrošināta.

Šī preses ainava, kurā ļoti nozīmīga vieta bija šiem ilustrētajiem žurnāliem, izveidojās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados.

Žurnāls "Zvaigzne" sāka iznākt 1950. gadā, tas ir Staļina laiks, un tad, piecdesmito gadu otrā puse, nogale, sešdesmitais gads, 1960. gadā parādās "Zinātne un Tehnika", žurnāls "Liesma", šķiet 1958. gadā, "Veselība" arī ap to pašu laiku. Droši vien runa ir par to, ka cilvēku turīgums un arī valsts ekonomiskā situācija pēc Otrā pasaules kara ir daudzmaz stabilizējusies, bet droši vien tomēr tam ir saistība zināmā mērā arī ar visas dzīves salīdzinošu liberalizāciju."

"Tā nebūs īsti prese, par ko es te gribu bilst, bet periodika. Iedomājieties - 1955. gads, bērnu kalendārs, viens atvērums - labajā pusē jaunais Staļins, kur ir murgi par Staļinu un zīmēta Staļina bilde, bet kreisajā ir [Augusta] Saulieša dzejolis, kas sākas ar rindām "Aust rīts, aiz meža sarkanbaltu redz jaunu dienu ceļamies." Tās ir faktiski paradoksālas lietas, kad Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas izdevums, kuru rediģēja Centrālkomitejas loceklis Rafaels Blūms, kur ir tā laika komunistiskās inteliģences zieds, kļūst par galveno, tā teikt, brīvdomības bastionu un nacionālkomunisma tribīni," piebilst Ilgvars Butulis.

Ineta Lipša tam pieliek klāt vēl vienu svarīgu aspektu, kas jāņem vērā: "Pēc Staļina nāves un 1956. gada Komunistiskā partija savā ziņā mainīja instrumentus, kā ietekmēt iedzīvotājus.

No drastiski represīvām metodēm, kas saistās ar izsūtīšanu, tiesāšanu un tamlīdzīgi, tā sāka līdzsvarot ar šo iedzīvotāju audzinošo funkciju. Lai sasniegtu pēc iespējas dažādas sociālās grupas, arī varētu skaidrot šo salīdzinoši lielo skaitu ilustrēto žurnālu."

Tomēr ļoti liela nozīme bija žurnālu redaktoru pašcenzūras un brīvdomības līmenim, atzīst vēsturnieki.