Kas ir Saeimas vēlēšanu lielais jautājums, kurš liek mums izvēlēties; kā vēlētāju izvēles ietekmē vai varētu ietekmēt Latviju tuvākajā nākotnē, vai mūsu vēlētāji atpazīst savas kļūdas, vai partijām ir strikta sarkanās un kāpēc jāpiedalās vēlēšanās?

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar rakstnieku un žurnālistu Aivaru Ozoliņu, kurš gandrīz 30 gadus vēro un apraksta Latvijas politiskos procesus  un kurš saka, ka šajās vēlēšanās jautājums esot par karu un mieru, brīvību un okupāciju.

Saeimas vēlēšanu fons ir notikumi Krievijā, kur pagājušā nedēļā Putins izsludināja daļēju mobilizāciju, turpina draudēt ar kodolkaru un atsevišķu Ukrainas teritoriju pievienošanu Krievijai, organizējot tā saucamo referendumu.

Vai jautājums - par ko vēlēt - ir vienkāršs jautājums?

Aivars Ozoliņš: Tas nekad nav vienkāršs jautājums. Ja vēlētājs ir atbildīgs par to, kas notiek viņa valstī, tad būtu vēlams, lai rūpīgi izvēlas, par ko vēlēt. Mums jārēķinās, ka nākamajos četros gados mums tepat blakus kaimiņos bruks milzīga impērija. Sekas ir neprognozējamas. Putins draud lietot kodolieročus Ukrainā, tas nozīmētu, ka mēs kā NATO dalībvalsts, acīmredzot, iesaistītos šajā konfliktā vai šajā karā. Es ceru, ka tas būs tikai konflikts nevis karš, un es ceru, ka viņš vispār nelietos kodolieročus. Bet mums ir jārēķinās ar to, ka procesi blakus ir pilnīgi neprognozējami.

Tāpēc mums  šajās vēlēšanās būtu ļoti svarīgi piedalīties. Virzību lielā mērā izšķirs vēlētāju aktivitāte, nevis pat izvēles par konkrētām partijām.

Tās izvēles mēs apmēram redzam. Labā ziņa ir, ka rietumnieciska, eiropeiska valdība paliks arī pēc vēlēšanām. Svarīgi būs arī, cik tas mazākums būs liels. Prokremliskais mazākums.

Uz robežas mīņājas pašlaik Šlesers, Ždanoka, Rosļikovs. Viņi visi trīs būt iekšā, var nebūt neviens.

 

Ja mūsu vēlēšanu izvēle ir par brīvību vai okupāciju, ja tā nav mobilizējoša izvēle, kas tad vēl?

Aivars Ozoliņš: Kad es runāju par izvēli par brīvību un okupāciju, es nerunāju burtiski par Latvijas okupāciju vai brīvību. Mēs runājam par Ukrainas brīvību un okupāciju, vienas lielas Eiropas valsts izvēli, no kuras mēs nevaram norobežoties vai stāvēt malā. Mēs kā Latvija esam izvēlējušies, kurā pusē mēs esam. Vai mēs gribam, ka Saeimā ir vismaz trešdaļa spēku, kuri ir izvēlējušies otru pusi? Es šaubos, vai vēlētāji to grib.

Pat ja jums ir šaubas, ejiet un balsojiet. Pat ja jums ir tādas šaubas, ka jūs nezināt, par ko balsot, iemetiet tukšu aploksni. Es to neiesaku, bet, vērtējot visu lielo kopainu, protams, labāk ir piedalīties un iemest tukšu aploksni, nekā palikt mājās.