Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes vadošo pētnieku, vēsturnieku Uldi Neiburgu pa hibrīdkaru un vēstures vēstījumiem, par publisko vēsturi un tās nozīmi, vēstures mācībām un mūsdienu salīdzināšanu ar neseno pagātni. 

Latvijas Universitāte nule kā sākusi darbu pie starptautiskas vēstures pētījumu programmas "Latvijas 20. un 21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi", kuras ietvaros tiks pētīts, kā interpretēt Latvijas 20. gadsimta vēsturi, rosināt jaunas konceptuālas idejas par Latvijas valstiskuma attīstību. 

Kas ir tas, ko definētu, kā baltos plankumus, vai kas ir tas, ko grib izzināt tieši no 21. gadsimta skatupunkta? Piemēram, konceptuālas idejas par Latvijas valstiskuma attīstību, kas tur vēl būtu pētāms?

Uldis Neiburgs: Tās konceptuālās idejas un piedāvājumi mums radīsies šo trīs gadu pētniecības laikā, jo pieejas mainās, zinātnē ienāk jaunas, dažādas gan teorētiski metodoloģiskas pieejas, gan uzstādījumi, gan mēs varam pārvērtēt varbūt tās vēstures zināšanas, kas ir radušās, pieņemsim, pagājušā gadsimtā; vai mēs varam kritiski izvērtēt pēdējo 30 gadu Latvijas historiogrāfiju, kur redzam, ka bieži vien tas pētniecības lauks ir bijis ļoti fragmentārs.

Tāpat mēs arī nepietiekami esam varbūt iekļāvušies starptautiskā pētniecībā, mēs esam vairāk runājuši par tiem naratīviem, kas svarīgi mums šeit uz vietas vai kaut kādām lokālām nacionālajām grupām, mazāk esam varbūt diskutējuši par tiem jautājumiem vai skatījušies plašākā kontekstā.

Mēs jau mūsdienās redzam, ļoti dažādi gadījumi, vienalga, vai tas saistās ar Otrā pasaules kara vēsturi, ar ko es pats vairāk nodarbojos, vai tā bija savulaik Kalēja un Kononova lieta, vai nesen bija Zēdelgemas pieminekļa jautājums, kad mūs īsti varbūt nesaprot. Mēs varam runāt par Krievijas dažādi uzspiesto vēstures to naratīvu, par visādām dezinformācijas problēmām, varam runāt arī, ka it kā mēs iekļaujamies pašlaik Eiropā, bet tā attieksme un zināšanas, un vēsturiskā pieredze Rietumeiropas Rietumos un Austrumos joprojām ir atšķirīga.

Tas mums ļauj atsperties, tas ļauj mums iegūt plašāku kontekstu un konceptuāli pārdomāt šīs lietas, kas ir darīts līdz šim un kas nē, un ko mēs kā vēsturnieki, varbūt jaunākas paaudzes vēsturnieki, varam izvērtēt savādāk un kur virzīties uz priekšu, varbūt citādām acīm skatīties.

Latvijas Universitātes Vēstures institūts ir sācis trīs gadus starptautisku programmu "Latvijas 20. un 21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" kura mērķis ir mazināt Latvijas vēstures pētniecības lauka fragmentāciju, kā arī sekmēt starptautisko redzamību un nostiprināt publiskajā diskursā jaunus kritērijus, kā interpretēt 20. gadsimta vēsturi. Šī projekta zinātniskais vadītājs ir Uldis Neiburgs. 

Vai, piemēram, karš Ukrainā mainīja arī skatupunktu uz to pētījumu objektu, ko jūs pētāt? Kas ir tas, kas maina tos aspektus, ko jūs gribat ieraudzīt vai ko gribat saprast?

Uldis Neiburgs: Karš Ukrainā man vismaz personīgi vairāk lika saprast vai atcerēties, ne gluži kā pētniekam, jo principā tas neatkarīgi no tā, kas notiek ārpolitikā, ka notiek kaut kādi militāri lielāki satricinājumi, mēs kā zinātnieki tāpat pētām tēmas, kas mūs interesē, un sekojam līdzi, kas zinātnē notiek.

Domāju, plašākai sabiedrībai un man kā plašākas sabiedrības loceklim lika šie notikumi apjēgt, ka īstenībā tas, kas notiek tagad - Krievijas agresija Ukrainā -, īstenībā tas pats jau ir noticis arī šeit, pieņemsim, 80 gadus atpakaļ vai mazliet ilgākā laika posmā, kad ir bijusi PSRS okupācija, nacistiskās Vācijas okupācija.

Un, starp citu, šīs pašas Latvijas Universitātes Valsts pētījumu programmas projekta ietvaros mēs plānojam brīvdabas izstādi sadarbībā ar Kara muzeju, Rīgas domi un citām pašvaldībām vai muzejiem par Latvijas pilsētu likteni 1944. gadā, kur ar vēl ir dažādi mīti un leģendas. 

Ja vairāk vai mazāk mēs esam sapratuši, ka Rēzekne, pieņemsim, cieta 1944. gada aprīlī, Lieldienās to sagrāva kādos vismaz 11 padomju aviācijas triecienos, tad vēl daži gadi atpakaļ, kad vēl tas "Aļoša" tur stāvēja,vietējais, Rēzeknes centrā, tomēr daudzi rēzeknieši to nemaz neapjēdza. Vai, piemēram, Gulbene, kas piedzīvoja 1944. aprīlī padomju aviācijas triecienus, līdzīgi kā to piedzīvo tagad Ukrainas iedzīvotāji, tur tika nodarīti pilsētas vēsturiskajai apbūvei lieli postījumi, un vēl tagad Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas tornis nav atjaunots. Ja jūs aizbrauktu uz Gulbeni, tad varētu izlasīt, ka to ir izdarījuši vācieši, kas īstenībā tā nav. Tāpat ar Jelgavu, kas tika nopostīta padomju - vācu karaspēka sadursmēs. 

Tā apjēgsme Ukraina - Latvija - tās varbūt nav tiešas paralēles, jo vienā gadījumā mēs runājam par vienu agresoru un upuri, otrā gadījumā mēs esam upuri, kas atrodas starp diviem citiem agresoriem, bet tie cilvēku likteņi, mūsu zaudētās kultūras vēstures vērtība, zaudētās cilvēku dzīvības, spiesta došanās bēgļu gaitās - tas viss uzjundī to, Ukrainas notikumi uzjundī to un varbūt arī to pētniecisko interesi pastiprina.

Uldis Neiburgs ir Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, bijis pētnieks Latvijas Okupācijas muzejā, Publiskās vēstures nodaļas vadītājs, kā arī Latvijas Kara muzeja pētnieks, Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs, šobrīd vada starptautisku vēstures pētījumu programmu "Latvijas 20. - 21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze: mantojums un izaicinājumi".

2012. gadā aizstāvējis doktora disertāciju par tēmu "Latviešu nacionālā pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie", daudzu zinātnisko rakstu un vairāku monogrāfiju autors - "Draudu un cerību lokā: Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie: 1941. - 1945. gads", grāmatas "Aiz šiem vārtiem vaid zeme; Salaspils nometne" autors un līdzautors, grāmatas "Grēka un ienaida liesmās: Latvijas Otrā pasaules kara stāsti" autors, kā arī vairāku dokumentālo filmu - "Pretrunīgā vēsture: Latviešu leģions" scenārija autors. 

Ulda Neiburga pētnieciskais lauks ir Latvijas Otrā pasaules kara vēsture, pretošanās un kolaborācija padomju un nacistu okupācijas laikā.