Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnieci un Rīgas Juridiskās augstskolas viesprofesori Vitu Matīsu. Par to, vai politika ir vienīgā spēle pilsētā, par 30 gadiem Latvijas demokrātijā un latviešu pielāgošanās dabu. Arī par to, vai varu vajadzētu dot tiem, kuriem augstāka izglītība un sasniegumi akadēmiskajās jomās. 

"Vienmēr esmu uzskatījusi, ka laiku, kas man ir piešķirts, gribu izmantot, lai papūlētos paplašināt šo brīvo telpu šeit, Latvijā. Lai indivīdu dzīves telpa, kas nav atkarīga no politikas, būtu mazliet plašāka, jo Latvijā tā joprojām ir ļoti šaura, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Latvijā ir pretruna, no vienas puses, nedaudz cilvēki aktīvi darbojas partijās, no otras puses, politika ir vienīgā spēle pilsētā," tā pirms kāda laika teica Vita Matīsa.

Tikai dažas dienas pagājušas pēc vēlēšanām, kad "politika bija vienīgā spēle pilsētā". Kā veidojas šis pretrunīgais jūsu izteikums par to, ka mēs it kā bažījamies par šo politiskās līdzdalības trūkumu, no otras puses, tas taču ir tas, ko mēs visi vēlamies pilsoniskā sabiedrībā, lai politika ir visur ar mums, jo viss taču ir politika. It kā.

Vita Matīsa: Pretrunīgs ir šis jautājums. Tur ir iebūvēta ļoti liela pretruna. No vienas puses, kā mēs visi ļoti labi zinām, Latvijā nav daudz cilvēku, kas ir iestājušies partijās, partiju rindas ir plānas, nav cilvēku, kas labprāt iestājās partijās. No otras puses, tām partijām, kas ir, es uzskatu, ka vēl joprojām viņām ir, un politikai kā tādai, ir disproporcionāli liela vara vēl Latvijā. 

Jebkuras īstas demokrātijas pazīme, un man ir tā laime paņem Šveices kā labas pārvaldības piemēru, tā telpa, kur tu vari darboties un rīkoties, nebūdams politikā un nebūdams atkarīgs no politikas, viņa ir daudz, tomēr plašāka.

Šeit es domāju veselu virkni faktoru, kādēļ tas tā Latvijā ir tā izveidojies. Viens no šiem faktoriem, es domāju, ir tas, ka deviņdesmitajos gados netika izveidota īsta meritokrātija. Bija mēģinājumi un es apsveicu tos mēģinājumus, es arī dažos piedalījos, lai būtu īsti konkursi, lai tu varētu iestāties ierēdniecībā, bet visi dažādu iemeslu dēļ viņi izgāzās. 

Viens iemesls, kādēļ politikai ir vēl joprojām pārāk liela noteikšana, ir, ka īsta meritokrātija deviņdesmitajos gados netika iedibināta. Mēs redzam šodien tos rezultātus. Visi it kā bija šokēti, kad neapstiprināja vienu tiesnesi vai citu Saeimā. Bet kādēļ lai tas būtu pārsteidzoši, šiem politiķiem arī nav šī meritokrātijas pieredze, viņi reālos konkursos, kur, piemēram, vispirms ir jānoliek eksāmens.

(..) Šī meritokrātijas pieredze, kad tavi amati ir reāli atkarīga no tā, ko tu zini, kādus eksāmenus tu esi nolicis, šī pieredze daudziem politiķiem vēl joprojām nav. Kā mēs zinām, tā bija gan Latvijas laime, gan lāsts deviņdesmitos gados, pie augstajiem amatiem tika cilvēki bez jebkādas īstas pieredzes un bez konkursa. Es daļēji izskaidrotu to, ka politikai joprojām ir pārāk liela ietekme uz kultūras, uz visām nozarēm, kā meritokrātijas sistēma īsti neiesakņojās Latvijā šai 90. gadu sākumā.

Britu sabiedrisko zinātņu eksperts Maikls Jangs pirms 50 gadiem ieviesa jēdzienu meritokrātija, kas nozīmē, ka valda tie, kuriem ir nopelni kā akadēmisku sasniegumu, talanta un izglītības apvienojums. Viņa sarakstītā grāmata "Meritokrātijas sacensība" izraisīja plašas debates par to, kas notiek, ja vara un ietekme ir sabiedrības daļai ar augstāku izglītību.

(..) Nav tāds punkts, kur jūs esat uz mūžīgiem laikiem sasniedzis atvērto sabiedrību un demokrātiju. Jūs varat arī zaudēt savu demokrātisko valsti, demokrātija ir tāds ļoti saudzējams augs, pie kura ir jāpiestrādā un jāpiepūlas, lai viņš plauktu.

Ja jūs reiz vaicājāt, vai mūsdienu Latvijas politiķiem ir tāda pati jauda un vilktspēja, motivācija, kāda bija Latvijas dibinātāju paaudzei. Kā jums šķiet, kāpēc tādi cienījami cilvēki vairs neizvēlas politiķa profesiju?

Vita Matīsa: Vēstures fluīdi ir mainījušies, visas veco laiku koncepcijas par upurēšanos un ideāliem no 19. gadsimta šķiet mūsdienās samērā vecmodīgi. Un arī gaisotne mūsdienās, un tā arī ir viena problēma, kādēļ kopš 90. gadiem līdz mūsdienām šeit, Latvijā varbūt nav tāda kalibra politiķi kā Čakste. 

90. gados bija tāds priekšstats, ka es vispirms uzbūvēšu sevi, es vispirms izveidošu savu karjeru, un pēc tam pievērsīšu uzmanību Latvijas būvēšanai. Kaut gan Skalbe teica, es šobrīd nevaru to nocitēt no galvas, ka mēs vispirms uzstutēsim Latviju, un tad, kad mēs būsim uzstutējuši Latviju, tad visiem būs labi. Un 90. gadu vai 4. maija paaudzei bija pilnīgi cita domāšana, viņiem bija domāšana - vispirms es uzstutēšu sevi, un tad visai Latvijai būs labi. Bet viņi nekad neprecizēja, kā tieši. Tas, ka viņi paši kļuvuši par miljonāriem, kā tas nāks par labu Latvijai.

(..) Atmodas līderiem bija vairāk šis ideālistiskais dzinulis. Es vēl joprojām uzskatu, ka politikai vajag kaut kādu ideālistisku komponenti, ne simtprocentīgi, tas ir bezcerīgi arī. Ja tev nav šis dzinulis, ka tu gribi uzvarēt, tu būsi slikts politiķis. Man problēma ar politiku ir tādi, bieži šeit, Latvijā, kad cilvēki aiziet politikā, un viņiem ir šis dzinulis uzvarēt, viņi ir gatavi lietot jebkādus līdzekļus, lai tiktu pie šī mērķa uzvarēt. Viņi vairs nesaprot, ka tie līdzekļi, kurus viņi lieto, bieži vien deformē to mērķi. Vai tas mērķis, kas bija deklarēts, tiek pilnīgi aizmirsts.

Mums jāņem tas vērā, cik ātri tās partijas, kuras tagad ir ievēlētas, cik ātri tie līdzekļi, ko viņi izmantos, lai noturētos pie varas, izrādīsies tādi, ka viņu partijas mērķi tiek pilnīgi deformēti.

(..) visa Latvijas dibinātāju paaudze, viņiem bija tā pareizā motivācija, viņi nemeklēja savu pašlabumu brīvajā Latvijā. Viņi meklēju labumu visiem latviešiem. Es biju mazliet pārsteigta, ka dažās latviešu auditorijās, kur es šo tēzi es esmu izteikusi, esmu izjutusi milzīgu pretestību.

Protams, pašreizējie politiķi negrib sevi uzskatīt kaut kā mazāk vērtīgus, nekā tā laika politiķi. Bet padomāsim mazliet, vai pirmā lieta, kas mums izlec ārā, kad domājam par šo Latvijas dibinātāju paaudzi, vai tas pirmais, kas mums nāk prātā, ir miljonāri. Ne! Bet es baidos, ka pēc simts gadiem, pirmais, kas mums nāks prātā, kad mēs domāsim par 4. maija paaudzi (par Tautas frontes cilvēkiem varbūt mazliet ir cits stāsts), bet par 1991. gadu, līdz varbūt ņemsim 20 - 30 gadu griezienā, šī paaudze ieies vēsturē ar zināmu alkatības zīmogu. Diemžēl. 

Dzimusi un augusi trimdā, un politoloģiju un starptautisko attiecību eksperte Vita Matīsa Latvijā ieradās 1992. gadā izveidoja un vadīja Sorosa fondu Latvijā. Bija šī fonda direktore līdz pat 1995. gadam. Viņas vadībā fonds veicina izglītības sistēmas attīstību, kā rezultātā tika dibināta Rīgas Ekonomikas augstskola un Rīgas Juridiskā augstskola. Strādājusi vairākās universitātēs gan kā profesore, gan vieslektore, tai skaitā Ženēvas Universitātē, Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā. Savā akadēmiskajā karjerā Vita Matīsa ir pētījusi Raiņa un Aspazijas dzīves gājumu, politisko un kultūras pienesumu. Vita Matīsa ir arī viena no publiskās diplomātijas studiju aizsācējām Latvijā.