Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Aidis Tomsons, Latvijas Radio 1 raidījumu "Krustpunktā" un "Divas puslodes" vadītājs:

 

"Viss jau notiek mijiedarbībā. Tā ir tāda mūžīgā savstarpējā greizsirdība jeb sacensība, kurš uzspiež savu dienaskārtību – mediji politiķiem vai politiķi medijiem. Kaut kādā mērā jau droši vien reizēm notiek vienādi un reizēm – otrādi, bet tas, ka mediji ir ietekmējuši dienaskārtību politiķiem, to jau, man liekas, mēs redzam itin bieži. 

Pūļu ziņā, protams, improvizācija prasa vislielāko noslodzi. Es jau te pēc pēdējā raidījuma sacīju – es esmu nosvīdis slapjš. Tādā ziņā, protams, spriedze tā ir.

Tiešais ēters ir liela spriedze katru dienu.

Tajā pašā laikā, protams, jebkas ir gatavošanās darbs. Kaut kāds gatavošanās darbs ir. Droši vien kā jebkuram žurnālistam pieredze spēlē lielu lomu. Ar katru gadu dažādos tematos man tā informācija jau ir uzkrājusies. Nav tā, ka man ir jāmeklē jebkas internetā. Es jau faktiski savās smadzeņu krokās paveru vajadzīgo mapīti un atrodu, ko es jau atceros no visiem iepriekšējiem gadiem. Līdz ar to viena daļa ir pieredze, par kuru man arī maksā.

Tad, kad tās ir diskusijas, un diskusijas novadīt… Man gribas nonākt pie kaut kā taustāma. Viesi jau nāk katrs ar savu redzējumu, katrs savu vīziju, un varbūt pat kaut ko, ko viņš grib pateikt. Tad tas mans darbs ir dabūt pēc iespējas saturiskāk ārā. Ne vienmēr jau tas izdodas. Katru dienu jau ir kaut kāds radošs izaicinājums, tāpēc spriedze iekšēji… Tas, protams, tev liek visu laiku tādā stingrā tonusā turēties. Pēc raidījuma tad es atslābstu.

Tad, kad es iestājos žurnālistikā, tad tas bija kā tāds izaicinājums. Toreiz man katedras vadītājs negribēja pieņemt. Viņš arī nebūtu mani pieņēmis faktiski.

Es nevarēju studēt, jo viņš teica, ka ticīgajiem nav ko darīt… Tās bija padomju laika beigas, atmodas sākums. Tur bija… Es kļuvu par žurnālistu tikai tāpēc, ka mans eksaminācijas komisijas vadītājs bija ebrejs Ābrams Kleckins, kurš apgāja katedras vadītāju un viņam aiz muguras pieņēma manu eksāmenu. Bet, nu, tie bija tie laiki. Toreiz jau ateisms kā valdošais… Un tad tur viss tas pārējais, kas ap to nāca. Tagad jau man ir grūti iedomāties, kas varētu tāds būt, kas varētu traucēt.

Patiesībā vispār Latvijas žurnālistikas saime ir diezgan kristīga.

Man tā šķiet, jo tas pamatprincips – tur ir ideja par taisnīgumu, godīgumu, rūpēm par sabiedrību, par citu cilvēku. Tas ir, man liekas, žurnālistu pamatuzdevums, un tas ir arī kristietības pamats. Viss pārējais ir sekundārs."