Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Andrejs Hutorovs, Latvijas Radio 4 Doma laukums programmu vadītājs:

 

"Tas bija ļoti sen. Man šķiet, es mācījos astotajā vai devītajā klasē. Toreiz es klausījos vasarnīcā radio, un bija tāds raidījums skolēniem - “Soļi” jeb “Шаги” krievu valodā. To vadīja divas sievietes. Un es sēdēju, sēdēju un sapratu – raidījums, a kam šis te raidījums? Un es sapratu, ka tas raidījums nav bijis domāts skolēniem. Es uzrakstīju vēstuli, un tad pēc trijām dienām kāds zvana man pie durvīm. Stāv viena no šīm dāmām un tad prasa man: “Tu esi tāds drosmīgs?” Es saku: “A kas?” “Tu rakstīji?” “Jā, es rakstīju.” “Nu, tad davai, īsteno savas idejas!” Jau divdesmit sešus gadus es te īstenoju savas idejas. Jā!

Šeit ir kaut kāda… Kā to lai pasaka? Radio ir tāda liela – maza, bet ir intriga, ka tevi dzird, bet neredz. Man patīk celties no agra rīta. Man patīk celties.

Man patīk būt cilvēkam – modinātājam un radīt jaunas idejas, domas, modināt, palīdzēt, būt blakus tiem cilvēkiem. Tāds neredzamais sabiedrotais.

Es pat nezinu, vai tas ir bijis joks vai vēl kaut kas, es joprojām atceros. Mēs vēl strādājām toreiz sestajā studijā, un mums bija ļoti augsta amatpersona tiešraidē. Mēs runājām par budžetu. Cik smagi gāja! Un tad es konstatēju, ka uz galda stāv mikrofoni, un blakus mikrofoniem ir tādas ligzdas, kur iet vadi. Un no tā vada parādās prusaks. Es skatos uz šo prusaku, un šī amatpersona skatās uz šo prusaku. Bet mēs runājam par valsts budžetu. Pirmā doma – man tā sagribējās nosist, bet šis dzīvnieciņš tik jauki pārvietojās pa mikrofonu, ka es neko nevarēju ar to izdarīt. Viņš kaut kur sarunas gaitā pats pazuda. Es arī konstatēju, ka tai amatpersonai arī ļoti gribējās vai nu nosist vai nu vēl… Un pēc tam, pēc ētera, kad mēs izslēdzām mikrofonus, kā mēs smējāmies! Mēs tā smējāmies! Atšķirībā no budžeta šeit mēs domājam vienādi.

Radio joprojām ir jauns, spēcīgs, es teiktu - tāds superzellis, kas joprojām daudziem patīk. Un TNS reitingi arī to apliecina.

Lai cik tur nebūtu… Cik? Deviņdesmit četri, ja? Tik maz. Tik un tā mēs esam vajadzīgi, interesanti. Un katru dienu šeit notiek kaut kas pavisam jauns. Te nav rutīnas. Katru dienu kaut kas mainās."