Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Augustīns Delle, Latvijas Radio skaņu inženieris:

 

"Es skaitīju… Es domāju, ka man ir piecdesmit. Jā! 1969. gada 1. janvārī es sāku strādāt. Bija tāds vecākais galvenais inženieris Šulca kungs. Vēl viņš no tiem laikiem bija. Viņš man prasīja: “Kāds ir Oma likums?” Pilnīgi tāds jautājums vispār kā divi reiz divi ir četri. “Ā, to tu zini!” Tā bija. Sešdesmit devītajā gadā.

Es atceros, kā es pirmo reizi ienācu pirmajā studijā tajos tālajos gados. Pirmajā studijā bija akmens flīžu grīda, klavieres stāvēja, un bija tāds milzīgs ceļamkrāns, un notika remonts.

Tai laikā pārbūvēja tās režijas kaut kā savādāk. Citā vietā bija. Es precīzi nezinu. Pirmajā studijā bija tā – tu ieej tā kā baznīcā. Tur bija tajā laikā koka podesti vienā malā. Simfoniskais orķestris bija Latvijas Radio paspārnē. Pirmie diriģenti bija Leonīds Vīgners un… Viņi nāca katru rītu vai četras reizes nedēļā strādāt. Visa studija bija pilna ar instrumentiem, un lejā bija noliktava. Tur, kur tagad ir tāds džeza klubs, tur bija tāda noliktava, kur instrumenti glabājās. Studijas darbs bija sadalīts tā – no rīta bija vai nu Radio koris vai orķestris un no diviem vieglo mūziku rakstīja. Katru dienu no diviem nāk ritmu spēlēt Zaķis. Visi mūziķi iespēlē ritmu un pēc divām stundām uzpūš virsū metāla instrumenti. Tad vajadzības gadījumā vai nu spēlē stīgas, vai uzreiz solists sāk dziedāt. 

Lapčenoks, Bumbiere, Kukule – visi viņi bija mūsu solisti. Katru dienu tā studija strādāja no rīta līdz vakaram. Tā studija strādāja tā kā tāds konveijers.

Beidzās orķestris, aiziet projām. Nāk vieglie, sasēžas. Mums bija jāliek tas pats, kas tagad. Darbs jau tāds pats bija.

Tagad beidzamos gados ir ļoti daudz ļoti augstvērtīgu koncertu. Principā ir šausmīgi izmainījusies izpildījumu kvalitāte, apskaņošanas kvalitāte. Tagad viss izklausās daudz savādāk. Toreiz vienkārši bija repertuārs cits. Tajā laikā mums Radiomājā katru nedēļu rakstījās Padomju dziesmu ansamblis. Tā viņš arī saucās. Viņiem bija tādas padomju dziesmas ar ļoti patriotiskiem tā laika vārdiem. Tie koncerti, var teikt, gar ausīm aizgāja. Tagad jau pilnīgi savādāk. 

Katrs koncerts, kas arī mūsu studijā ir noticis, ir piepildīts.

Vai tie ir mūsu mūziķi vai tie paši ārzemju džeza mūziķi. Es tā uz vietas negribu nevienu nosaukt, bet viņi savādāk… Kvalitāte atšķiras."

Ir liels gandarījums, ka tu piedalies. Faktiski tiešām tu jūti lepnumu par to, ka tas skan, un katrs no mums ir ielicis tur kaut kādu nelielu sava darba daļu.

Tas faktiski arī dod tev tādu spēku turpināt strādāt un cīnīties. Ir tomēr lepnums, ka tu esi vispār kaut ko tādu izdarījis, un ka tu strādā tādā iestādē, ko visi klausās. Man visi radinieki saka: “Jā, es jau Rīgu klausos! Es jau Radio klausos!”