Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Baiba Kušķe, Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente:

 

"Es ievēroju, ka tad, kad nes man tos ziņu materiālus, man parasti diezgan iet gar ausīm, ja ir par ekonomiku, izglītību, par citām sfērām. Bet tad, kad bija kaut kas par kultūru, tad es allaž tā saausījos. Man šķita, ka tā būtu tā sfēra, kas man tiešām arī interesētu. Vienā brīdī laikam kāds to bija pamanījis un arī piedāvāja pašai pamēģināt. Tā tas sākās. Tagad jau es tiešām labu laiku taisu sižetus, intervijas un dažādus raidījumus tieši par kultūru.

Man laikam patīk vairāk tikties ar dziļām kultūras personībām. Daudzas no tām ir tiešām arī man tādas lielas autoritātes. 

Es domāju, ja es nestrādātu šajā darbā, es taču nemūžam ar viņām… Nu, varbūt es satiktu, bet nekad nevarētu tā parunāt vai pat vēl vairāk – kaut kur viesoties mājās. Vispār man patīk arī būt tajās vidēs - teātra aizkulisēs, mākslinieku darbnīcās, tieši iet pie tā cilvēka mājās vai darba vietā, jo tas arī ir tāds korespondenta pienākums. Man bieži vien ne tik daudz nāk uz studiju, bet es pati eju. Man pat tas ļoti patīk. 

Es pat citreiz pati uzprasos: “Vai es nevarētu ar jums runāt tajā jūsu vidē?” Tad iznāk kaut kā dabiskāk. Tas cilvēks arī tā kā organiskāk jūtas.

Būtība jau es vairāk vai mazāk visu laiku esmu tajā kultūras jomā, bet kā ziņu korespondentam dažreiz ir tā, ka ir negaidīti jāielec arī citās sfērās. Tas dažreiz var sagādāt arī diezgan lielu diskomfortu. Tas bija apmēram pirms gadiem pieciem. Tajā brīdī uz vietas biju tikai es, kad parādījās ziņa ziņu aģentūrā, ka ir noķerts Ķīpsalas maniaks. 

Tagad policijas priekšnieks visu tur stāsta. Viņš stāsta tik detalizēti! Un tā kā es esmu cilvēks ļoti emocionāls, strādāju kultūras sfērā, tad viņš stāsta, bet man paliek arvien sliktāk, arvien sliktāk, galva griežas.

Nu, vienkārši tā… Es iznāku ārā, apsēžos mašīnā. Vienā brīdī konstatēju, ka tā mašīna nebrauc. Es tā paskatos – šofera vietā sēž viens pilnīgi svešs vīrietis ar šausmīgi izbiedētu sejas izteiksmi. Neko nesaka, bet skatās uz mani. Un tad es sapratu, ka es no tā šoka esmu iekāpusi pilnīgi citā mašīnā, pie tam vieglajā. Tātad tas apliecina, ka varbūt kultūras korespondentam labāk šādās pozīcijās nelikt strādāt."