Diāna Ponaskova pārvietojas ratiņkrēslā, taču tas nav bijis šķērslis iegūt maģistra grādu komunikācijas zinātnē. Tagad Diāna strādā kultūras un mākslas projektos un sociālā uzņēmumā. Diāna ir fonda „Nāc līdzās” daudzkārtēja laureāte. Ar savu dzīves piemēru vēlas parādīt sabiedrībai citu invaliditātes perspektīvu.

Diāna kā brīvprātīgā strādā fondā "Nāc līdzās" jau vairāk nekā astoņus gadus, tāpēc fondu sauc arī par savu saimi, savu ģimeni.

"Esmu es fondā no sešu gadu vecuma un sāku es būtībā ar dzejas lasījumiem, tad es tikai mācījos paust uz āru, jo lielā skatuve jau šajā vecumā man bija tāds pirmais solis uz ekstravertumu," atklāj Diāna.

Diāna ir pateicīga savai ģimenei un vecmāmiņai, kuru visi sauc par režisori.

"Tas, ko viņa man saka, lai tas ir pilnībā no sirds. Jo neviens man nenoticēs, neviens neieklausīsies, ja tas būs tikai ķeksīša pēc. Tikko tas nav no sirds, tam nav vispār nekādas vērtības," stāsta Diāna.

Diānas talantu pamanījusi viņas pirmā skolotāja Ieva Prauliņa, kas mācījusi meitenei klavierspēli, dziedāt.

"Studējot augstskolā esmu sapratusi to, ka es negribētu, lai cilvēki ar invaliditāti tiktu formulēti kā tādi supervaroņi, kuri, pārvarot savus kaut kādus ierobežojumus sasniedz kaut ko ekstra. Manuprāt, katrs no mums kā cilvēks sapņo gan braukt ar mašīnu, gan būvēt ģimeni, iestādīt ozolu un tā tālāk," vērtē Diāna.

"Ikvienam jaunietim ir diezgan izaicinoša pabeigt augstskolu. Tas, ka es pārvietojos ratiņkrēslā ir vienkārši mana individuāla īpatnība, un šī invaliditāte, manā skatījumā, ir vienkārši papildinājums manai personībai," uzskata Diāna. "Es vienmēr cenšos dzīvot ar šo moto, ka galvenais jau var būt pašam.

Man ir prieks, ka cilvēki vairs neraud, tāpēc viņiem ir žēl redzēt puisīti vai meitenīti ar īpašām vajadzībām uz skatuves, bet tāpēc, ka viņi redz, ka viņi sasniedz kvalitāti.

Ka viņi spēj performēt, spēj radīt savu oriģinālmūziku. Ka viņi ir drosmīgi runāt intervijās, stāstīt par savu dzīvi un sapņot par profesionālām lietām. Tas ir tas, par ko es ļoti iedegos, ka es grib parādīt, ka cilvēks ar īpašām vajadzībām nav vairāk tikai vienādības zīme ar labdarību un žēlumu. Bet viņi ir absolūti vērtīgi būt profesionāļi savā jomā, būt viedokļu līderi, vadītāji un tāpat arī mākslinieki."

"Man ir tiešām ir  aizkustinājums, ka cilvēki saprot to. Mēs, projekts "Nāc līdzās Ziemassvētkos", esam jau vairāk nekā 11 gadus. Ar katru gadu apzināties to, kā mēs augam un kā aug līdzi mūsu auditorija, tas, manuprāt, ir ļoti liels ieguvums," gandarīta Diāna.