Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Eduards Liniņš, Latvijas Radio 1 komentētājs

 

Tas laiks, ko es līdz šim esmu pavadījis Radio, ir ļoti vērtīgs, piepildīts, un es par to esmu liktenim visnotaļ pateicīgs. 

Orests bija tas, kurš mani uzrunāja, un tad tapa tāds projekts kā Latvijas Radio Rīta rosme. Tas bija politiski satīrisks raidījums, kurš skanēja katru dienu. Pašā sākumā es atceros - es jautāju… Šķiet, ka tā bija Inese Matjušonoka, tā kā tas skanēja pirmajā kanālā. Es jautāju: “Vai ir kaut kas tāds, par ko mēs nedrīkstam zoboties, ko mēs nedrīkstam vilkt uz zoba?” Nu, nē, tāda neesot nekā. Vienīgi mēs atturējāmies īpaši vilkt uz zoba Televīziju kā tuvākos kolēģus un arīdzan toreizējo Radio un Televīzijas padomi.

Tas, protams, nebija viegli. Tas bija… Nu, ja jūs iedomājaties, ka reizi nedēļā tev ir kvalitatīvi jāplēš joki. Humora izjūtai, izrādās, ir robežas tajā ziņā, ka jūs jokojat apmēram vienādi. Tā tas raidījums beidza savu pastāvēšanu, bet bija labi. To laiku, kuru mēs pastāvējām, bija labi. 

Sitot sev uz pleca, es varu teikt, ka vismaz vienu reizi mēs saņēmām klausītāja e-pastu ar tekstu: “Veči, šitā nevajag! Es gandrīz ierāvu grāvī. Tā aprēcos, ka gandrīz ierāvu grāvī.” Nu, tad es sapratu, ka kaut kas – zināms līmenis ir sasniegts šajā žanrā.

2005. gada nogalē, savukārt, Latvijas Radio pirmā kanāla direktore mani uzrunāja, faktiski dodot tādu carte blanche: “Eduard, ko tu gribētu darīt?” Tad es uzmetu uz papīra kaut kādus četrus variantus tam, ko es varētu gribēt darīt Latvijas Radio pirmajā kanālā, un vislielākā interese jeb pieprasījums bija autorraidījumam par vēstures tematiku.

Un tā es kļuvu no joku plēsēja un ņirgas – šī reputācija mani vēl kādu laiku pavadīja – es kļuvu par nopietnu Latvijas Radio nu jau štata darbinieku un sāku veidot šo vēstures raidījumu, kas pastāv joprojām.

Viens no mūsu kolēģiem nāca klajā ar tēzi, ka cilvēki nav gatavi sarežģīta satura uztveršanai, jo sevišķi radio. Es domāju, tās ir aplamības. Nu, nav tāda vienkāršā klausītāja. Nav tāda vidusmēra, uz kuru mums ir jāorientējas. 

Tieši tāpēc arī pastāv sabiedriskais medijs, lai dotu atbildes arī uz pietiekami sarežģītiem jautājumiem, pēc iespējas tos skaidrojot saprotami, bet ne vienkāršoti. Tā ir tā mūsu profesionalitāte. Saprotami, bet ne vienkāršoti, ne primitivizēti.