Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Guntars Plūcis, Raidījumu un ierakstu daļas vadītājs:

 

"1991. gada janvārī es strādāju katru nakti. Tieši tā iznāca, ka es braucu uz kārtējo no 20. uz 21. strādāt, kad bija uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Es toreiz dzīvoju Mežaparkā, ar tramvaju atbraucu līdz Brīvības ielai. Izkāpjot no tramvaja, es dzirdēju šīs te automātu kārtu skaņas. Tā kā es savulaik arī esmu armijā dienējis, to ne ar ko nevar sajaukt.

Tā pirmā lieta bija, ka es no telefona būdiņas, toreiz bija vēl tādas telefona būdiņas, zvanīju uz mājām teikt, ka Rīgā šaudās, ka nekādā gadījumā lai bērnus nelaiž nekur ārā.

Tad es nostopēju kaut kādu pienvedēja mašīnu, lūdzu, lai brauc pa Brīvības ielu, jo sabiedriskais transports jau vairs negāja. Nelaida viņus. Atveda mani līdz stūrim, kur viesnīca "Latvija". Tad bija priekšā milicijas mašīna, arī pa to Brīvības ielu vairs tālāk nelaida. Es izkāpu ārā un, gar to Esplanādi ejot, skatījos – jā, nu, tur vareni šaudās no tās Iekšlietu ministrijas mājas uz leju, kaut kas, nezināmais, kas uzbrūk - no apakšas uz augšu. Paskrēju vēl uz priekšu. Nu, un tur jau tas skats pavērās tāds krietni interesantāks.

Bet, tā kā tā šaudīšanās notika tur, ap to māju, tur vēl kaut kāda automašīna dega, ziņkārīgie, protams, kaut kur aizslēpušies aiz kokiem, visu to vēroja. Nu, bet man bija jātiek Radio.

Tad uz tā tiltiņa, kas uz... Brīvības ielas tiltiņš pāri pa kanālu. Es tā kā bišķiņ paskatīšos, kā tur šaudās. Un vienā brīdī tā šaušana notika kaut kā haotiski. Man vispār liekas, ka tā šaušana lielā mērā bija haotiska. Viņi šāva uz visām pusēm. Tās lodes, sevišķi trasējošās, sāka lidot kaut kur viesnīcas "Rīga" virzienā un tieši pa tiem kokiem, kas tur augšā, virs tiltiņa - pa tiem trāpīja, kaut kādi zari bira. Un tad trāpīja vai nu pa to tilta konstrukciju vai pa elektrības stabu. Un tā specifiskā skaņa, kad lode rikošetā aiziet. Tad es riktīgi sabijos! Es sapratu – te var trāpīt jebkurā brīdī. Tā bija ziema. Man bija tāds gaišs džinsu kostīms. Es nometos zemē, tai sniegā. Tad, kad vienu brīdi viņi atslāba šaut, es straujā tempā skrēju līdz tam stūrim, kur tagad ir Makdonalds. Tur bija kafejnīca "Luna". Tas bija tāds...

Kamēr atskrēju līdz Radio jau – vēl tā, bet tad, kad es jau tiku iekšā, tad es sapratu – nu gan ir bijušas ziepes, es esmu bijis tuvu ļoti lielām nepatikšanām.

Viena lieta, kas bija briesmīgāka par barikāžu laiku, tas bija tajā pašā 91. gadā – augusta pučs. Tad nu gan iestājās... Jo Radiomāja tika ieņemta, mēs tikām izdzīti. Paldies Dievam, man paveicās, ka es nebiju tajā ieņemšanas brīdī, jo kolēģi, kas bija šeit, Radiomājā, tie tur dabūja viens otrs diezgan smagi fiziski ciest. Tur tā kā iekaustīja pirms ārā dzīšanas. Tad bija pāris dienas tāda pilnīga neziņa – ko tagad? Bet ir jādzīvo. Darba it kā ta nav, vai viņš atjaunosies, neatjaunosies? Kā pelnīs? Kas vispār būs? Paldies Dievam, tas viss pasākums ilga trīs dienas un tad jau...

Bet tas tīri tā emocionāli bija daudz smagāk nekā tās barikādes."