Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Inese Štrāla – Latvijas Radio 2 ētera operatore – programmu vadītāja:

 

"Es no bērnības esmu radio, jo mans tēvs strādāja radio laboratorijā. Viņš bija laboratorijas vadītājs un mani kā mazu meitēnu šad tad paņēma uz radio. Visi bija ļoti laipni un mīļi un visa tā radio atmosfēra tā kā iesūcās manī.

Pirmais darbs man bija operatora darbs. Un tad es domāju, ka mana karjera izbeigsies tieši tik strauji, kā sākusies, jo mani ielika jaunā studijā, un tur bija tādi lieli MEZ krievu magnetofoni kā kastes. Un es kā jauns meitēns palaidu, neatceros kura partijas sekretāra runu, paātrinātā „Buratino” tempā. Tad es domāju – viss.

Tad mani izsauca uz tepiķi, un es bolīju un plikšķināju acis, teicu, ka man tas sanāca nejauši. Un tā jau arī bija, ka nejauši.

Bet tad izskatīja jautājumu, vai tas ir jauši vai nejauši. Laikam mans naivums nospēlēja kādu lomu. Tā mana karjera aizsākās radio. Radio 2 es nokļuvu, jo mani uzaicināja tā laika Radio radītājs, vadītājs Uldis Duka.

No sākuma puiši mani nepieņēma kā meitēnu, kurš ir tehniskais. Teica: „Ko tu te iedomājies? Tagad meitenes te pie ruļļiem sēdēs?” Bet pēc tam viss ļoti labi nokārtojās.

Radiomājai ir sava aura. Te ir kaut kas tāds... nu, te ir īpašs smeķis. Te ir šīs lielās ārdurvis, kuras man no bērnības asociējas, kā kaut kas milzīgs. Tagad es tā paskatos – jā, tās durvis ir tādas pašas un tik pat lielas. Aura un Radio cilvēki – tās ir lielākās vērtības. Radio ir vienmēr bijis pamatdarbs.

Šis laiks ir izdzīvots. Skaisti izdzīvots.

Un man gribas izdzīvot vēl kādu citu laiku un te būs mani draugi – tie ir mūžīgi. Bet viss nāk un mainās. Nāk jaunie un tas ir normāli – tā tam jābūt. Tā ka es ar prieku esmu šeit, bet arī ar prieku aizieš""u tad, kad tas laiks būs pienācis."